Kājāmgājēji karā

Personiski un emocionāli jaudīgi atmiņu stāsti par Otro pasaules karu un pēckara laika pieredzi pēdējos gados kļuvuši par Latvijas kultūras dzīves ikdienu. Tāpēc ir visai dīvaini sastapt izcilā britu vēsturnieka un domātāja Tonija Džada domu, ka mūsdienu laiku raksturo «(..) stūrgalvīgi mēģinājumi nevis atcerēties, bet aizmirst, noliegt pēctecību un katrā izdevīgā gadījumā pasludināt notiekošo par jaunu un nebijušu» un ka «šajos laikos mēs aizritējušo gadsimtu vieglu roku norakstām lūžņos». (T. Džads Pārvērtēšana, Pasaule, kuru esam zaudējuši, Dienas grāmata, 2012).

Vai Latvija ar saviem atmiņu stāstiem būtu izņēmums? Jo nule iznākusī sarkanarmietes un žurnālistes Veras Kacenas grāmata Kājāmgājēji karā (izdevniecība Mansards) ir kārtējais atmiņu stāsts, kārtējais kultūrfakts par Otro pasaules karu, kas aiz savulaik uzslietā, pilsoni un varu nodalošā ideoloģijas žoga tagad ļauj saskatīt arī dzīve cilvēka pieredzi. Iespējams, tieši šis dzīvais cilvēks velk skatītājus pie Viļa Daudziņa Vectēva, Ata Klimoviča Personiskās Latvijas, Valentīnas Freimanes Atlantīdas. Kāpēc tieši šobrīd, pēdējos gados, mēs tik ļoti aktīvi atgriežamies pie Otrā pasaule skara? Mēs vaicājām diviem vēstures zinātniekiem – Vitai Zelčei un Kasparam Zellim (kuri līdzdarbojušies arī pie V. Kacenas grāmatas, kas kā otrā grāmata iznāk Latviešu kara stāstu sērijā valsts pasūtījumu programmas Nacionālā identitāte ietvaros) un diviem vēstures norišu dokumentētājiem – aktierim Vilim Daudziņam un režisoram Viesturam Kairišam.

Tā vairs nav ģenerāļu, bet ierindas kareivju, «mazā cilvēka» rakstīta vēsture, kuras liecības bez komentāriem ir gandrīz identiskas – instinkts palikt dzīvam, dabūt ēst, neizturamas ilgas pēc mājā.

Kaspars Zellis: Interesi radījis bagātīgs piedāvājums

Viens no t. s. jaunās paaudzes vēsturniekiem, vēstures zinātņu doktors Kaspars Zellis, daudzu Latvijas pagātnes tēmai veltītu asredzīgu publikāciju un vērojumu autors, pauž gandarījumu par mūsu pagātnes «mārketingu» daudzveidīgos un paliekošos kultūrfaktos - grāmatās, kino, teātrī - un pieaugošo sabiedrības interesi par vēsturi. Vienlaikus viņš saskata arī publicēto atmiņu stāstu lielo potenciālu vēstures zinātnē.

Kāpēc tieši šobrīd Latvijā pievērsta pieaugoša uzmanība vēsturei ap Otro pasaules karu, atmiņu stāstiem, kas skar šo laiku un cilvēku likteņus pēckara periodā? «Uz to jāskatās no divām pusēm: pirmkārt, pēdējos gados ir parādījies piedāvājums, kas rada interesi par vēsturiskām norisēm. To varētu nosaukt par vēstures mārketingu. Otrkārt, pašlaik notiek paaudžu nomaiņa, proti, komunikatīvo atmiņu nomaina kultūras atmiņa,» saka K. Zellis. Komunikatīvās atmiņas ilgtspēja ir aptuveni 80 gadu, proti, kamēr vien ir dzīvi konkrēto notikumu aculiecinieki, turpmāk to aizstāj kultūras atmiņa ar sava veida «ieakmeņošanos kultūras faktos». Tieši šāda, konkrētu cilvēku atmiņu stāstu un dienasgrāmatu veidota «mikrovēsture», kas distancējas no valsts veidotā vēstures kursa, spēj vilināt un aizraut lielāku skaitu ļaužu. Vienlaikus jāsaprot, ka atmiņu stāsts nebūt nenozīmē atrašanos tuvāk vēsturiskajai patiesībai, jo arī atmiņas, protams, ir interpretācijas, ko ietekmējušas idejas un ideoloģijas, uzskati, vide un citi aspekti.

Ir ļoti sarežģīti fiksēt brīdi, kad šīs vēsturiskās atmiņas sāka pārtapt jaudīgos, diskutablos, interesi urdošos kultūrfaktos. Ar K. Zelli vienojamies, ka par sava veida «detonatoru» varētu uzskatīt aktiera Viļa Daudziņa veidoto monoizrādi Vectēvs (režisors Alvis Hermanis) Jaunajā Rīgas teātrī 2009. gadā - stāstu par latviešu pieredzi abās frontes pusēs. «Daudziņam daudz ko var pārmest, taču jāsaprot, ka mūsdienu sabiedrību bez provokācijas sakustināt nevar. Ir ne mazums labu vēstures grāmatu, par kurām sabiedrība neliekas ne zinis.» Vectēvs kļuva par 2009. gada skatītāju visvairāk mīlēto izrādi, un drīz vien - 2011. gada rudenī - milzīgu uzmanību, interesi un atsaucību izpelnījās cits vēsturisko atmiņu kultūrfakts - Ata Klimoviča grāmata Personiskā Latvija. Divdesmitā gadsimta stāsti. «Šeit izlasāms tas, kā pietrūkst mācību grāmatās par vēsturi - stāstījums no pirmās personas viedokļa,» par grāmatu sacījis V. Daudziņš. Literatūrkritiķe Anda Baklāne uzsver vēl kādu būtisku aspektu: «Grāmata atgādina, ka tuvojas laiks, kad vairs nebūs neviena, kas varēs personiski pastāstīt par laiku, kad radās Latvija, un tāpēc - ir jāpaspēj pajautāt.»

Te jāpiebilst, ka, protams, arī pirms 2009. gada Latvijas kultūrtelpā vēstures un Otrā pasaules kara tēma bija klātesoša - XXI gadsimta mijā tapa pretrunīgi vērtētā Aigara Graubas filma Baiga vasara (2000), kas noteikti raisīja skatītājos interesi par 1940. gada jūnija notikumiem, tika izdota Daiņa Grīnvalda tēva Jāņa Grīnvalda dienasgrāmata Kā es redzēju tās lietas (izdevniecība Preses nams, 2002), režisores Virdžīnijas Lejiņas vadībā tapa ļoti populārais LTV seriāls Likteņa līdumnieki (2001. gadā sākās tā filmēšana, pirmās sērijas pie skatītājiem nonāca 2003. gadā, kopumā tas bija skatāms piecus gadus), kuru K. Zellis min kā vienu no precīzākajiem kinodarbiem vēsturisko norišu atainošanā. Viņaprāt, arī kinofilma Dancis pa trim (režisors Arvīds Krievs, skatāma no 2011. g. pavasara) un pērn izdotā Valentīnas Freimanes grāmata Ardievu, Atlantīda! (izdevniecība Atēna) ir pēdējā laika spilgti mūsu vēstures dokumentējumi mākslā.

Vēsturnieks K. Zellis ir ļoti gandarīts par to, ka interese par mūsu pagātni pieaug, ka par to veidojas diskusija un mainās 90. gadu sākumā pieredzētā vēstures piemērošana varas vajadzībām, jo tolaik «mēs saskārāmies ar dogmatizētu, pat sholastisku vēstures skatījumu». Iespējams, daudzus ir atbaidījusi nebeidzamā stīvēšanās ap Latvijas okupācijas faktu, jo auglīgu, daudzpusīgu sarunu par Otro pasaules karu un pēckara laiku Latvijā bijis pārāk maz, norāda K. Zellis. Viņaprāt, tuvākajā laikā viens no lielākajiem vēsturnieku un Latvijas vēstures politikas uzdevumiem būs savas patiesības pierādīšana Krievijai.

Viesturs Kairišs ekranizē Melānijas Vanagas grāmatu

Režisors Viesturs Kairišs sācis darbu pie monumentāla kinodarba - Melānijas Vanagas grāmatas Veļupes krastā (pirmoreiz izdota 1991. gadā, atkārtoti - 1999. gadā) ekranizācijas. Šis ir septītais sējums M. Vanagas grāmatu sērijā Dvēseļu pulcēšana (visus darbus savulaik izdeva apgāds Karogs), kur stāstīts par izsūtījuma gadiem Sibīrijā (1941.-1957. gads). Dvēseļu pulcēšanu M. Vanaga sāka rakstīt sava mūža nogalē, pēc atgriešanās no Sibīrijas, un par savu darbu saka: «Šajā vēstījumā aizgājēji ir atmodināti un kā dzīvi iziet cauri katrs savam laikam ... esmu sasējusi saiti starp dzīvi un aizdzīvi, ... starp paaudzi un paaudzi.»

V. Kairišs jau ilgāku laiku strādājis pie sižeta izvēles apjomīgākam darbam par kādu no viņam nozīmīgām Latvijas vēstures tēmām - izsūtīšanas, holokausta tēmas, latviešu lomas Oktobra revolūcijā. «Mana interese par vēsturi saistīta ar to, ka Latvija jau divdesmit savas neatkarības gadus ir faktiski nomīcījusies uz vietas. Redzams, ka no vēsturiskās pieredzes mēs neesam mācījušies.» Nonākot pie M. Vanagas darba, viņš sapratis, ka šī ir grāmata liela mēroga kinodarbam. «Tas mani dziļi satrieca ar savu spēcīgo sižetu. Tas ir par mums, par vēsturi, cilvēci un cilvēku.» M. Vanagas dzīvi režisors raksturo kā «totālu garīguma uzvaru pār fizisko pasauli».

V. Kairišs pats veidojis filmas Melānijas hronika scenāriju un ļoti cer, ka to izdosies pabeigt līdz 2014. gadam. Filmu producē Ginta Grūbes vadītā Mistrus Media.

Vilis Daudziņš: Neesam radušies tukšā vietā

«Tad, kad es strādāju pie Vectēva, mani visvairāk interesēja identificēšanās. Es nemēģināju iztēloties, kā būtu, ja man būtu 15. 20 vai 25 gadi un būtu 1941. gads. Kā es redzētu pasauli un kā rīkotos vectēva vietā? Mēs, paldies dievam, dzīvojam ļoti labā laikā. Mums ir ērtību un vērtību krīze. Tā nav tāda krīze, kāda pasauli piemeklēja XX gadsimta sākumā, kad likās, ka sabruks pilnīgi viss. Tas, ka mēs esam tikai turpinājums, liek ar milzīgu interesi un cieņu izturēties pret tiem radītājiem, kas šo vietu radīja pirms mums. Tas ir stāsts gan par vecākiem un vecvecākiem, gan arī par tautu – kas ar viņiem ir noticis, un kāpēc viņa ir tāda, kāda viņa ir. Kas ir tautas mentalitāte?»

Pašlaik Daudziņš kā scenārists kopā ar dramaturgu Ivo Briedi un režisoru Mārtiņu Graudu strādā pie pilnmetrāžas filmas par «parastu proletariāta džeku» Padomju Latvijas 70. gados, kurš vēstures kolīziju iespaidā veidojas par disidentu.

Aktieris, kurš tikko ar Melnā piena ansambli atgriezies no Starptautiskā Toruņas teātra festivāla, stāsta, ka arī tur 1/3 izrāžu bijušas par Otro pasaules karu. Šajā tendencē neesam vientuļi.

Vita Zelče: Latvijā tā ir novēlota reakcija

Vēsture jau nedzīvo sevis pēc. Vēsture tiek rakstīta un pārrakstīta dažādos kultūras produktos tieši sava laika cilvēku interešu un identitātes dēļ. Ja būs arvien vairāk kultūrproduktu par vēsturi, veidosies lielāka sasaiste ar Latviju, veidosies stiprāka piederības apziņa savai valstij. Pagātne ar sarežģītiem, neikdienišķiem, traģiskiem un ļoti bieži vien arī ļoti cildeniem dzīvesstāstiem ir tā atslēga, kas ir nepieciešama pašapzinīgai identitātei, uzsver vēsturniece Vita Zelče.

No pēdējā laika Otrā pasaules kara notikumus interpretējošo kultūrfaktu biruma profesore īpaši izceļ režisora Vara Braslas un kinoscenārista Alvja Lapiņa kopdarbu Valmieras Drāmas teātrī - Atvari (2008). Tas ir stāsts par latviešiem, kuri cenšas «dotajos apstākļos» - 1949. gada pēckara situācijā - dzīvot pilnasinīgu dzīvi, atļaujoties arī traģikomiskas intonācijas. «Visi darbojošies cilvēki ir vietējie ļaudis, varētu arī teikt - visi ir latvieši. Gan konflikts un traģēdija norisinās šajā lokālajā vidē, kur svešinieku nav. Čekists ir latvietis, čekista palīgs arī. Milicis, bijušais leģionārs - tāpat,» V. Zelče skaidro Atvaru vērtību, izsakot nožēlu, ka finansiālo apstākļu dēļ nav īstenojusies Vara Braslas un Alvja Lapiņa iecere izveidot filmu.

Savukārt no Latvijas Kultūras zelta fonda vēsturniece īpaši izceļ režisora Rolanda Kalniņa 1966. gadā uzņemto, leģionu tēmas dēļ savulaik aizliegto filmu, kuru zinām ar trim nosaukumiem Akmens un šķembas, Es visu atceros, Ričard! un Dzimtene, piedod. Valsts pētījumu programmas Nacionālā identitāte ietvaros pašreiz top pētnieces Aijas Rozenšteines pētījums par šo filmu - kā tā tika radīta, ko nozīmē šīs filmas aizliegums un atgriešanās. V. Zelče ierosina demonstrēt šo Rolanda Kalniņa filmu kopā ar topošajiem komentāriem.

Vaicāta, vai viņa kā profesionāle piekrīt vērojumam, ka šobrīd sabiedrībā valda pastiprināta interese par neseno vēsturi un, šķiet, var runāt par zināmu pagrieziena punktu Otrā pasaules kara notikumu interpretācijā (prom no melnbaltā principa), V. Zelče skaidro: «Šī tendence kopumā nav jauna. Tā ir sākusies krietni ātrāk. Tas ir saistīts jau ar XX gs. 60. gadu domāšanas maiņu. Kultūrā un sabiedrībā ir pieaugusi indivīda vērtība. Līdz ar to arī pieaugusi cieņa pret konkrētu atsevišķu cilvēku un sabiedrības grupām, kas nepieder pie varas grupām.» Latvijā šī reakcija savā ziņā ir novēlota. Vēsturniece uzsver, ja attiecības ar pagātni neesam noskaidrojuši agrāk, mums tas ir jāizdara tagad. V. Zelče atsaucas uz vēsturnieka Tonija Džada iepriekšējo izdevniecībā Dienas grāmata izdoto pētījumu Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada, kurā pētnieks runā par nepieciešamību atklāti ieskatīties pagātnē, lai cik nepatīkama tā būtu. «Kad ir izdarīta šīs nepatīkamās pagātnes daļas analīze, kad ir nožēloti kolektīvie grēki un saņemta grēku nožēlošana no pāridarītājiem, tad šo pagātnes sāpi var nolikt malā un daudz pašvērtīgāk dzīvot tālāk uz priekšu,» tā V. Zelče.

Vai sabiedrība ir nobriedusi, kļuvusi izglītotāka vēstures jautājumu izpratnē, ja iespējami tādi kultūrfakti kā vēsturnieka Ulda Neiburga un kinorežisores Ināras Kolmanes dokumentālā filma Pretrunīgā vēsture (2010) un Viļa Daudziņa Vectēvs (2009), darbi, kas uzdod tikai jautājumus, nesniedzot nevienu «pareizo» atbildi. Pret sabiedrības izglītotības līmeņa pieaugšanu vēsturniece ir skeptiska, jo viņai pirmā asociācija saistās ar interneta komentāriem pie rakstiem, kas skar sāpīgos vēstures augoņus - 16. martu un 9. maiju -, kur «atmiņu karš» izpaužas košos un indīgos ziedos.

«Padomju laikā, protams, pagātnes stāsts kalpoja ideoloģiskām vajadzībām. Savukārt 90. gados galvenais vēstures stāstu veidotāju uzdevums bija aizpildīt t. s. baltos plankumus un atmaskot padomju laikā radušās vēstures falsifikācijas,» vēsturniece piekrīt, ka pašreiz var runāt par pagrieziena punktu gan vēsturnieku, gan sabiedrības attieksmē pret Otrā pasaules kara notikumiem. Priekšplānā izvirzās nevis ideoloģijas, bet morāles vispārcilvēciskie jautājumi, jo tiešā veidā ar varas un politisko vēsturi var identificēties tikai salīdzinoši maza sabiedrības daļa. «Lielākais vairums pieder šiem mazajiem ļaudīm,» vērš uzmanību V. Zelče. Vēsturniece iezīmē XXI gadsimta auglīgāko redzesleņķi uz neseno vēsturi: «Pagātnes galvenais cēlais uzdevums ir kalpot kā mācību stundai šodienai. Otrais pasaules karš no cilvēciskā viedokļa ir par dzīvi ekstrēmos apstākļos tad, kad robeža starp labo un ļauno, arī daudzām morāles kategorijām, bija ļoti, ļoti trausla. Iespējams, šā laika cilvēkiem ir interesanti un vērtīgi skatīties pagātnē, lai noskaidrotu un mācītos šīs morālās kategorijas. Un morālie jautājumi mums šobrīd ir ļoti aktuāli.»