Latvijai ir būtiska NATO vienotība Baltijas valstu aizsardzības jautājumos, bet mūsu pašu mājas darbi ir saistīti ar militāro izdevumu uzturēšanu, drošības politikas ekspertīzes tālāku veicināšanu un svarīgāko drošības politikas dokumentu precizēšanu. Būtiski jāiegulda arī mūsu austrumu kaimiņu politikas un uzvedības pētniecībā, lai pēc iespējas sekmīgāk spētu paredzēt to politikas attīstību un adekvāti reaģēt. Konflikts nemaina drošības arhitektūru
Pasaules drošības izmaiņu raksturs pēc šī kara militārās fāzes beigām nebūtu jāpārspīlē. Krievija un Rietumi pretēji mēģinājumiem radīt pozitīvu attiecību tēlu tā arī nekad nav bijuši īsteni stratēģiskie partneri. Uzsvērtā partnerība galvenokārt ir bijusi diplomātiskas dabas un uzticēšanās tā arī nav radusies, ko tikai pastiprinājušas bažas par Krievijas ārpolitisko mērķu īsto dabu.
Nesaskaņu raksturs ir bijis mainīgs, tomēr, it īpaši pēdējos gados, to intensitāte ir palielinājusies gan Kosovas neatkarības, gan parastā bruņojuma statusa, gan arī Krievijas autoritārisma nostiprināšanās dēļ. Faktiski nevienā no pasaules drošības pamatproblēmām Rietumvalstu vairākums un Krievija nav spējuši vienoties. Gruzijas konflikts ir lakmusa papīrs pretrunām, kas vairs nav noslēpjamas aiz diplomātiskas pieklājības kameru priekšā. Vēl vairāk šīs atšķirības pastiprinās pēc Krievijas veiktās vienpusējās Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanas. Atgādinājumam — šīs darbības no Krievijas puses tika solītas jau tūlīt pēc Kosovas neatkarības atzīšanas, tāpēc par tām nebūtu daudz ko brīnīties.
Ir ļoti būtiski, ka Krievija pirmo reizi pēc Padomju Savienības sabrukuma veikusi tiešu militāru agresiju pret kādu no savām kaimiņvalstīm, kas apliecina, ka resovjetizācijā ir pārkāpta savdabīga sarkanā līnija. Apgalvot, ka tas noticis negaidīti, gan nav iespējams. Vladimirs Putins, uzstājoties Minhenes drošības konferencē 2007.gada februārī, norādīja, ka Krievija negatavojas palikt ārpus dažādu iekšpolitisku konfliktu risināšanas citās valstīs, gan toreiz neminot nevienu konkrēti. Tomēr politiskais process, kas sākās ar izstāšanos no konvencionālā bruņojuma līguma saistībām un turpinājās ar provokācijām Abhāzijā un Dienvidosetijā, Gruzijas karu par lielu pārsteigumu var radīt tikai tiem, kuri ar šo Putina runu nav iepazinušies vai arī nav sekojuši notikumu attīstībai Kaukāzā.
Tieši Eiropas valstu salīdzinoši kūtrā reakcija uz Krievijas iebrukumu Gruzijā uzskatāma par arvien pieaugošu risku kontinenta drošībai. Čemberlena gars, kā izrādās, joprojām ir dzīvs un mēs, eiropieši, nedotos karā, atbalstot"tālu valsti par kuras iedzīvotājiem mēs neko nezinām". Nav brīnums, ka Baltijas valstu un Polijas līderi pirmie ieradās Gruzijā, lai paustu atbalstu okupētajai valstij. Lai uzturētu solidaritāti, Gruzijā bija jārīko, piemēram, Eiropas Savienības vai NATO valstu ministru tikšanās, kamēr Eiropas vadošās organizācijas pagaidām spējušas tikai vienoties par Krievijas nosodījumu paziņojumos. Jāsākas arī nopietnai diskusijai par Krievijas svītrošanu no Pasaules Tirdzniecības organizācijas kandidātu saraksta, un tieši Eiropas valstīm, nevis amerikāņiem, būtu jānāk ar iniciatīvu nerīkot olimpiskās spēles Sočos. Iespējams, skaidru attieksmi pret Gruzijas suverenitātes pārkāpumu paustu solidāra NATO un ES vēstnieku atsaukšana. Eiropas reakcija liecina, ka no savām Srebrenicas un Račakas traģēdijām, Budapeštas un Prāgas notikumiem, kā arī plašākām nacistu — komunistu 1939.gada pakta sekām, tā ir mācījusies mazāk, nekā mēs varētu domāt. Agresors Eiropas lietās joprojām politiski spēj uzspiest savu gribu tieši tik tālu, cik tālu, Staļina vārdiem, atrodas tā armija. Šobrīd okupantu armija atrodas Poti ostā, būvē kontrolposteņus un skaidri paziņo, ka paliks tur, Gori un citās vietās tik ilgi, cik vēlēsies. Karš un tā sekas ir Krievijas īstenota pasaules iepazīstināšana ar tās "progresu" impēriskuma atjaunošanā, kā arī mēģinājums parādīt, ka Rietumi un amerikāņi tai neko nevar padarīt. Tai ir izdevīgi, ka pasaulē tās rīcība tiek uztverta kā globālas izmaiņas nesoša, jo tieši tas ir Krievijas ārpolitikas stratēģijas pēdējo gadu mērķis. Paradoksāli, ka nevis no Krievijas, bet tieši no Eiropas valstīm un īpaši Vācijas šī mērķa sasniegšanas sekmes ir visvairāk atkarīgas. Eiropas bezdarbības risks ir tās politikas sakāve, kas reiz atkal būs pamatīga, apkaunojums — pilnīgs, bet cilvēku traģēdijas — prātam un mediju publicitātes laukumiem neaptveramas.
Mēģinājums pozicionēt Latvijas drošības situāciju kā būtiski
izmainījušos uzskatāms par pesimistisku pārspīlējumu.
Latvijas—Krievijas attiecības no starptautiskās situācijas attīstības
līdz šim ietekmējušās netieši. Ārlietu ministrs pagājušajā nedēļa pat
paziņoja, ka abu valstu attiecībās jauna atsaluma nebūs. Taisnība, ja
vien atzīstam arī to, ka attiecību atkusnis nav bijis nekas vairāk kā
"vēlmju domāšanas" un politiskā mārketinga auglis. Latvijas un
Krievijas attiecības pēc robežlīguma parakstīšanas nav ievirzījušās tik
pozitīvā gultnē, cik gribēts. Robežlīgums gan ir radījis labvēlīgāku
attiecību fonu, tomēr neviens nopietns divpusējo attiecību mezgls nav
atrisināts. Nedz vēstures, nedz okupācijas, nedz arī citos jautājumos
valstu pozīcijas nav mainījušās. Gluži otrādi — pretrunas ir vēl
izteiktākas, tikai retorikas līmenis mazliet pazeminājies. Faktiski mēs
esam turpat, kur bijām. Militārās sadarbības pārtraukšanai nav nekādas
nozīmes abu valstu attiecībās, jo tās nemaz nav bijis. Arī ekonomiskās
attiecības ir reducētas uz Krievijas enerģētikas projektu pozitīvajiem
stāstiem Latvijas publiskajā telpā ar mūsu pašu politiķu balsīm, it
īpaši attiecinot to uz dabasgāzes elektrostacijas nepieciešamību. Par
veiksmi nav jāuzskata arī Latvijas nelielais ieguvums dzelzceļa
tranzīta apjomā, iespējams, pateicoties Igaunijas problēmām, jo tas ir
tiešākais Krievijas manipulāciju piemērs ekonomiskajās attiecībās ar
Baltijas valstīm. Mums tas būtu jāapzinās un vismaz par to nebūtu
jāpriecājas.
Valsts aizsardzībā maināmas nianses, ne principi
Saeima jūnijā apstiprināja jauno Valsts aizsardzības koncepciju (VAK), kurā skaidri noteikti tie pamatprincipi, uz kuriem balstīsies valsts aizsardzība. Stratēģiskais pamatprincips ir dalība NATO, kas nozīmē, ka militāru un citu nacionālās drošības krīžu gadījumos mēs fundamentāli paļaujamies uz mūsu sabiedroto spēju un vēlmi mums sniegt nepieciešamo atbalstu.
Paļāvībā uz alianses politisko un militāro atbalstu neviens nav mūs atbrīvojis no pienākuma būt gataviem aizstāvēt savu valsti. Lai paveiktu šo uzdevumu, aizsardzības politikas veidotāji noteikuši, ka Nacionālie bruņotie spēki (NBS) veidojami uz profesionāla militārā dienesta pamatiem. Šāds armijas veidošanas princips līdz šim spējis pierādīt pietiekamu efektivitāti, vienlaikus neaizmirstot par zemessardzes lomu un īstenojot nozīmīgas investīcijas patriotisma veicināšanā vispār.
Vēl viens mūsu aizsardzības stūrakmens ir militārā sadarbība starp Baltijas valstīm. Pēc Gruzijas notikumiem kopīgiem militāriem projektiem un mācībām ir vēl lielāka nozīme, gluži tāpat kā politiskai solidaritātei. Solidaritātes mentalitāte nozīmē gatavību vienam otru atbalstīt, tostarp militāri un politiski ar vai bez NATO un ES līdzdalības. Ar to, ka dažām Eiropas valstīm var rasties grūtības atbalstīt mūs pret jebkuru trešo valstu ģeopolitisku huligānismu, nedrīkst nerēķināties.
NBS attīstībā pēdējos gados ieguldīti iepriekš nebijuši līdzekļi. Sākot ar jaunām uniformām un strēlnieku ieročiem, līdz pretgaisa aizsardzības un prettanku ieročiem ir iegādātas sistēmas, kas būtiski uzlabo gan mūsu nacionālās aizsardzības spējas, gan mūsu karavīru spējas līdzvērtīgi darboties kopā ar sabiedroto spēkiem. Moderna ekipējuma iegādes nākamā stadija ir gan jauni bruņutransportieri, krasta apsardzes kuģi un jūras novērošanas posteņi. Visas minētās NBS spējas skatāmas kopsakarībā, kur būtiski koncentrēties uz potenciālā pretinieka uzbrukuma spēju neitralizēšanu. Latvijas aizsardzības sistēma šajā jomā ir bijusi pietiekami sekmīga, un tās attīstība tikai pastiprinās aizsardzības spējas.
Tā kā 100 procentu drošība nav iespējama, nacionālās drošības alternatīvas skatāmas konkrētā perspektīvā. Šodien mūsu drošība un militārās spējas ir nesalīdzināmi augstākas, nekā pirms iestāšanās NATO un, turpinot aizsardzības sistēmas attīstību, pēc dažiem gadiem tas būs nesalīdzināmi augstākas nekā šodien. Tāpēc valsts aizsardzības organizācijā nav būtiski maināmu lietu, vismaz tajā jomā, kas skar mūsu valsts aizsardzībai izvēlēto profesionālās armijas modeli, pietiekami redzamo zemessardzes vietu NBS sastāvā un mūsu pilnvērtīgu dalību NATO, tostarp arī starptautiskajās operācijās.
VAK noteiktajiem pamatprincipiem nemainoties, jebkuras citas izmaiņas ir taktiska vai pat operatīva rakstura. Piemēram, NATO plānošanas dokumenta Baltijas valstu aizsardzībai esamība ir jāskata nevis fundamentālā līmenī, bet gan taktiskā. Nav vispār iedomājama situācija, kurā Latvijai, esot pakļautai militāram triecienam, NATO paliktu malā un nenāktu palīgā. Nespēja vienoties par atbildes reakciju pieliktu punktu alianses līguma 5.paragrāfa jēgai, kam patiesi būtu graujošas sekas pasaules drošības arhitektūrā.
Uzsverot NATO aizsardzības plānošanas dokumenta izstrādes un apstiprināšanas nepieciešamību alianses ietvaros, tomēr jāsaka, ka tas tieši tāpat kā jebkurš cits solidaritātes apstiprinājums nodrošinās vairāk psiholoģisku, nekā praktisku efektu. Nav svarīgi, vai Baltijas valstu drošība prasa šāda plāna izstrād,i vai ne. Nav arī svarīgi, vai vispār kādreiz šādu plānu vajadzēs aktivizēt. Apstiprinot aizsardzības plānu Baltijai, citas alianses valstis vislabāk demonstrētu rūpes par vienotas drošības izpratnes izveidošanos Eiropā. Tāpēc tas ir kritiski svarīgs, tāpat kā jebkuras citas drošības īstenošanas formas. Svarīgi ir turpināt arī gaisa patrulēšanu Baltijas gaisa telpā.
Veidojot militāros plānus, tiek fiksēta attiecīgā mirkļa drošības situācija, bet jau brīdi vēlāk tā ir mainījusies. Tieši šāda iemesla dēļ militārā plānošana ir bezgalīga. Vienam izstrādātam plānam nav iespējas sasniegt ideālu nobeigumu, tas nemitīgi jāatjauno. No vēstures ir labi zināmi notikumi, piemēram, ar vācu armijas Šlīfena plānu, kas tika izstrādāts XX gadsimta sākumā. Tikai nepilnu desmitgadi vēlāk — Pirmā pasaules kara priekšvakarā, tas izrādījās maz efektīvs un kaitējošs tā brīža Vācijas militārajām iespējām. Kara nenovēršamība konfrontēja militāristus ar laika trūkumu un viņi karā gāja labāk ar sliktu plānu, nekā bez tā. Teju desmit gadu laikā plānā tika veiktas vairākas korekcijas, tomēr tās nespēja sniegt pienācīgas atbildes ieroču sistēmu un armijas mobilitātes izmaiņām. Ar ko tas beidzās — ir labi zināms.
Tāpēc militārās plānošanas produkti nevar tikt pasniegti kā garantētas atbildes drošības problēmām. Konflikti risināmi savlaicīgi un politiski, bet militārā ziņā — ar atturēšanas principu palīdzību. Mums ir pienākums turpināt valsts aizsardzībai paredzēto divu procentu no IKP piešķiršanu, bet militārajiem plānotājiem — sekot līdzi, kādi ieroči ir efektīvi izmantojami mūsu klimatiskajos un reljefa apstākļos, bet kādi kalpos par vieglu mērķi agresoram. Šajā kontekstā karš Gruzijā varētu kalpot pat par ļoti informatīvu piemēru.
Īpaša uzmanība pievēršama tām darbībām, kas pavadīja vai atbalstīja militārās un diplomātiskās operācijas. Viens šādu darbību virziens saistīts ar kiberuzbrukumiem Gruzijas valdības datorsistēmām. Atšķirībā no Igaunijas situācijas 2007.gadā, šoreiz neviens neslēpās aiz Āzijas vai ASV serveriem. Kiberoperācijas bija daļa no militāro operāciju atbalsta ar mērķi iznīcināt gruzīnu komunikācijas spējas. NATO ir izveidojis kiberaizsardzības centru Igaunijā, tomēr ir jāmeklē iespējas arī Latvijā aktīvāk pētīt jauno karadarbību un domāt par attiecīgu spēju uzturēšanu. Otrs virziens ir plašāka stratēģiskās informācijas operāciju, kurā Gruzija kopumā izcīnīja pārliecinošu uzvaru globālo mediju telpā, liekot visu uz viena enerģiska un harizmātiska līdera pleciem un spēju nemitīgi atrasties kameru un žurnālistu pieejamības lokā. Saakašvili spēja radīt spilgtu un pārliecinošu tēlu, pretēji saviem pelēcīgajiem Kremļa sāncenšiem. Analizējami ir ne tikai šie faktori, bet arī informācijas operācijas Krievijas mediju telpā.
Nepieciešamas investīcijas pētniecībā
Drošības, reģionālās politikas un Krievijas pētniecība Latvijā nav pietiekami attīstīta. Mūsu redzamākie eksperti šajos jautājumos galvenokārt pārstāv universitātes. Nenoliedzot akadēmiskās vides pienesumu izpratnes veidošanā par Krievijas sabiedrībā notiekošajiem procesiem, ir skaidri jāapzinās nepieciešamība pēc politikas, ekonomikas un socioloģijas pētniecības praktiskās daļas. Pirms apmēram divdesmit gadiem Somija sāka atbalstīt Krievijas pētniecības institūtu veidošanu, kas, nezaudējot akadēmisko raksturu, vienlaikus uzturētu ciešu saiti ar ārpolitikas un drošības politikas formulētājiem un īstenotājiem. Šodien somi ir atzīti savu kaimiņu politiskās elites pazinēji, kā arī eksperti Krievijas drošības un sociālās vides jautājumos. Viņu pētnieku publikācijas ir sastopamas starp prestižākajiem ASV iznākošajiem drošības politikas periodikas izdevumiem, bet attiecībā uz Krieviju reti kurā grāmatā nebūs somu autora raksts vai regulāras atsauces uz somu pētnieku secinājumiem par situāciju Krievijā. Somu investīcija savas akadēmiskās vides izaugsmei ir kļuvusi par šīs valsts sava veida eksporta preci ar augstu prestižu un pievienoto vērtību.
Latvijā ejams līdzīgs ceļš. Mēs esam sekmīgi pozicionējušies kā Krievijas un mūsu austrumu kaimiņu politikas pazinēji un šī ir viena no tām sfērām, kur mūsu priekšstats par paštēlu principā sakrīt ar to, ko par mūsu zināšanām domā rietumos. Tomēr vienlaikus jāatgādina, ka savos priekšstatos par kaimiņvalsti arī mums jāiet līdzi laikam un nedrīkst pieļaut mediju radīta vai politikā balstīta Krievijas priekšstata rašanos un iesakņošanos Latvijas sabiedrībā. Tikai pētniecības darbs un profesionāļu konkurence spēs bez aizspriedumiem izskaidrot Krievijas politikas mērķus un to ietekmi uz Latvijas drošību.
Šajā jomā nevajadzētu skatīties īstermiņa ieguvumos. Nedz rīt, nedz pēc nedēļas Baltijas jūras reģiona, Krievijas un postpadomju attiecību pētniecības institūtu pienesums nebūs taustāms praksē . To pievienotā vērtība ir nevis acumirklī radītos rakstos vai viedokļos, bet gan pakāpeniskā ekspertu loka paplašināšanā, akadēmisko un citu nevalstisko kontaktu nostiprināšanā un pētāmo jautājumu izvēršanā. Ja nevēlamies drošības ekspertīzi "importēt" no citām reģiona kaimiņvalstīm, tad jārīkojas pašiem. Šāds mērķis ir ambiciozs, bet nav nereāls, it īpaši skatot to desmitgades perspektīvā un Latvijas zinātnieku starptautiskās ietekmes un zināšanu pieaugumā.
Runājot par ekspertīzes paaugstināšanu — nebūtu par lieku diskutēt arī par neatkarīgu un ar politiskajiem spēkiem nesaistītu nacionālās drošības ekspertu skaita palielināšanu Saeimas attiecīgajās komisijās un Valsts prezidenta kancelejas paspārnē.
Nacionālā drošība ir mūsu pašu pienākums
Nacionālās drošības stiprināšana plašākā kontekstā un arī valsts aizsardzība ir katra valsts pilsoņa pienākums, neatkarīgi no tā, ko šis pilsonis domā par valstī notiekošajiem politiskajiem procesiem. Nav obligāti "iet strēlniekos", jo līdzdalības formas ir neskaitāmas un dažādas. Viena no tām ir pozitīva attieksme pret valsts bruņotajiem spēkiem un gatavība tos publiski atbalstīt. Karavīra profesija nav gluži tāda pati profesija kā visas pārējās, kā mēdz apgalvot tie, kuri uzskata mūsu puišus Afganistānā, Kosovā un Irākā par parastiem algotņiem. Pazīstot daudzus misijās dienošos virsniekus, instruktorus un karavīrus, uzdrošinos apgalvot, ka daudziem no viņiem piemīt augstāks pilsoniskās apzinīguma līmenis, nekā mājās palicējiem.
Šie cilvēki nebūt nav devušies uz pasaules karstajiem punktiem tāpēc, ka viņiem civilā dzīvē nebūtu bijis ko darīt vai viņiem nebūtu paveicies ar profesijas izvēli. Dalību operācijās pilnvarojis Latvijas valsts parlaments tāpēc, ka karavīru drošības un pat dzīvības risks ir labākais un, iespējams, vienīgais, ko mēs īsteni varam darīt šāsdienas pasaules un mūsu pašu drošības stiprināšanā. Šī iemesla dēļ pēc iespējas ātrāk no jaunās Nacionālās drošības koncepcijas (NDK) projekta būtu svītrojams apgalvojums, ka Latvijas dalība starptautiskajās miera operācijās "ir iemesls teroristu organizācijām identificēt Latviju kā savu mērķu objektu". Šāds apgalvojums ir konceptuāli aplams un norāda uz nepieciešamību daudz vairāk iedziļināties Latvijas karavīru īstenotajās operācijās, mandātos un mērķos, kā arī teroristu un modernā terorisma virzošajos faktoros. Terorisma īpatsvars Latvijas nacionālās drošības risku uzskaitījumā patlaban ir pārlieku augsts. Ja reiz, kā norādījis ne viens vien politiķis, Latvijai vairs nav iespēju izturēties tā, it kā Krievijas iebrukuma mūsu sabiedrotajiem Gruzijā nebūtu bijis, tad risku un to īpatsvara pārskatīšana kopumā ir vēl viens neatliekams uzdevums drošības politikas veidotājiem, nekautrējoties minēt Krievijas īstenoto ārpolitiku pret kaimiņvalstīm arī mūsu nacionālās drošības risku vidū.
Pēc notikumiem Gruzijā ir neiespējami uzskatīt, ka mēs varam dzīvot droši, ja celsim augstākus žogus pie savām robežām, kā arī paliksim ārpus militārām operācijām kopā ar sabiedrotajiem. Nevajadzētu arī ignorēt viedokli, kas piedāvā nacionālo drošību skatīt no mantiskā izdevīgumā balstītu imperatīvu pozīcijām, it īpaši pret valstīm, kuras no starptautisko attiecību teorijas viedokļa ir mūsu dabīgie apdraudējumi. Šādu ideju īstenošana var kardināli vājināt Latvijas drošību. Viss, tostarp arī tas, vai valsts aizsardzība paliks teorētisks konceptuāls risinājums vai kādreiz būs arī praktiskas darbības ārkārtēja nepieciešamība, vispirms ir tikai mūsu pašu rokās. Nacionālās drošības labirintos nekad nav bijis gudri paļauties tikai uz citiem Arī mūsdienās.
* Autors rakstā pauž tikai savu personīgo viedokli par valsrs aizsardzības jautājumiem. Šis viedoklis nav saistāms vai attiecināms uz to politiku, ko valsts drošības jomā īsteno Aizsardzības ministrija, kuras darbinieks ir autors
Airis Rikveilis, Nacionālās drošības maģistrs (cum laude), ASV Flotes universitāte