Komponists no paša orķestra vidus

Trīsdesmit četrus gadus vecais latvietis Ingars Ģirnis ir to septiņu komponistu vidū, kuri ir 5.Kremerata Baltica festivāla Spēlējam (arī) klasiku fokusā. Festivālā, kas no 26.jūnija līdz 29. jūnijam notiek Siguldā un Mālpilī ar koncertiem 30.jūnijā Rīgā un 1.jūlijā Liepājā, Ingars Ģirnis ir debitants komponista statusā. Viņa vārds koncertprogrammiņās redzams līdzās pazīstamo krievu komponistu Vladimira Martinova un Leonīda Desjatņikova, gruzīna Gijas Kančeli, bulgārietes Londonā Dobrinkas Tabakovas un Latvijas skaņražu Georga Pelēča, Ērika Ešenvalda vārdiem. Taču viņš ir vienīgais, kuru nevar nosaukt par festivāla viesi, jo pats ir orķestra Kremerata Baltica mūziķis. Viņš tajā spēlē altu un piedalīsies visos orķestra koncertos. Protams, arī atskaņojot savu opusu — trio Continue (Turpinot) kopā ar vijolnieku Sandi Šteinbergu un čellistu Pēteri Čirkši maratonkoncertā Siguldas koncertzālē Baltais flīģelis 28.jūnijā.

"Šo trio uzrakstīju vairāk nekā pirms 10 gadiem, vēl studēdams Latvijas Mūzikas akadēmijā. Toreiz daudz klausījos amerikāņu minimālistus Stīvu Reihu, Filipu Glāsu un iedomājos arī pats pamēģināt minimālisma garā," autors stāsta. Pirmatskaņojums tas nebūšot, jo Continue jau pirms pieciem gadiem reiz esot atskaņots Parīzē. Arī toreiz to spēlējis tas pats kremeratiešu trio sastāvs. Gribētos vēl kaut ko uzrakstīt šim trio, tomēr negriboties pārāk nogurdināt kolēģus, jo viņiem ir pašiem savi ansambļi — Ingars ir kautrīgs.

Pērn Gidona Krēmera 60.jubilejas svinības Kronbergā Vācijā krāšņoja I.Ģirņa komponēts pārsteigums — orķestra popūrijs par visu kopā spēlēto. Gribētos vēl studēt kompozīciju, ko savulaik mācījies fakultatīvi pie Selgas Mences un Jura Karlsona, profesionālo diplomu iegūstot altista specialitātē Arigo Štrāla klasē un maģistratūrā Birmingemā pie altistes Rifkas Golani, kuras doto instrumentu — ungāru meistara Oto Erdēša 1960.gada darbu spēlē joprojām.

Kremerata Baltica Ingars Ģirnis iekļāvās 2001.gadā. "Kad Krēmers 1997.gadā veidoja orķestri, netiku uz noklausīšanos, jo tieši tolaik man ar kvartetu bija jābrauc uz Franciju. Pēc trim gadiem bija konkurss uz altu vietu. Biju 10 gadu spēlējis Liepājas simfoniskajā orķestrī un piedalījos, jo gribēju būt izcilā orķestrī, kas turklāt daudz spēlē jauno mūziku un sadarbojas ar komponistiem. Pat bija doma — ja netieku Kremeratā, jāmet mūzikai miers," mūziķis atminas. Līdzīgas pārdomas bijušas arī tad, kad Ingaru — lauku puisi no Alūksnes Liepājas mūzikas koledžas iestājeksāmenos izbrāķējuši kā vijolnieku. Man teica: "Ja gribi, uz altu ņemsim, bet uz vijoli ne. Tagad nenožēloju. Bija interesanti iemācīties lasīt notis jaunās atslēgās un spēlēt orķestrī. Un nez vai kā vijolnieks varētu sapņot nonākt Kremeratā? Arī mans raksturs vairāk atbilst altistam nekā vijolniekam," prāto Ingars, kurā apkārtējie sastop miermīlīgu personu. "Visi altisti ir mierīgi un lēnprātīgi," norāda pats.

Galvenais stimuls spēlēt Kremeratā bijis augstais mākslinieciskais līmenis. "Ir fantastiski, kad orķestris var nospēlēt tādu ppp, ka zālē dzirdētu pat adatu nokrītam. Ka jebkurš bez problēmām var nospēlēt solo vai ansamblī, un nav rutīnas. Nogurdina vienīgi garās koncertturnejas, kad no rīta pamostoties nezini, kur atrodies: Tokijā, Ņujorkā, kaut kur Krievijā, varbūt Latvijā vai vēl tikai sapnī?".