Mācīšanās elpot

Lai cik mīļi toreiz liktos astoņdesmito gadu autori Klāvs Elsbergs un Māris Melgalvs (viņu paaudzes ietekme jūtama gan Vistīrākajā mantā, gan citu tālaika debitantu krājumos), lai cik stipra vēl nebūtu gan Vācieša un Ziedoņa tekstu ietekme, gan Skujenieka, Bērziņa un Rokpeļņa dzejas un personības fascinācija, deviņdesmitajos klusi, bet noteikti tika lauzti jauni ceļi. Ieva Rupenheite, Edvīns Raups, Eduards Aivars, Inguna Jansone, Andris Akmentiņš un citi jaunuļi, lai arī savulaik izpelnījušies pārmetumus par atsvešināšanos no lasītājiem, neglītās estētikas dievināšanu un vērtību hierarhijas trūkumu, tomēr neatlaidīgi virzījās projām no astoņdesmito gadu sabiedriskā patosa atbalsīm un lakoniskajām četrrindēm, meklējot iracionālo un fragmentāro, marginālo un pārnacionālo — sirreālistos, dadaistos, amerikāņu bītos, kā arī ikdienībā, popkultūrā un virtuālajā pasaulē. Šajā piedāvājumā Jāņa Elsberga (pirmie divi krājumi izdoti ar pseidonīmu Jānis Ramba) dzeja likās kā tāds postmodernisms ar cilvēcīgu seju — viņa Rīta kafiju mēs, Jelgavas skolnieki, varējām "pavilkt" ne tikai finansiāli, bet arī intelektuāli, mazos dzejolīšus gribējās pārlasīt un sajust, kāda tad ir mūsdienu dzīves apjēgsme dzejā un kā par to iespējams uzrakstīt. Inta Čaklā šo stilu raksturojusi kā kamerstila situācijas, ikdienišķus priekšstatus un attiecības, no kurām autors met tiltu uz dziļākām dzīves sakarībām, smalkām atskārsmēm.Nepabeidzama poēma Deviņdesmitie gadi izskanēja ar Elsberga trešo krājumu, kura titulteksts ir Daugavas bulvāris — darbs ar apakšvirsrakstu Nepabeidzama poēma. Kad periodikā parādījās poēmas pirmās daļas, tās valdzināja ar veiksmīgi notverto laikmeta jutoņu, kura apvienoja Elsberga iecienītos subjektīvos iespaidus ar gluži episkām ainām un mudināja iztēloties, ar ko beigsies šis darbs, kuru caurvij refrēns "Aizbērsim Daugavu ciet". Kad poēma tika publicēta krājumā, tā izrādījās visai kompakta un beidzās ar kamerstila apokalipsi, kurā Elsbergs kopā ar saviem mīļajiem dzejniekiem ir Daugavu aizbēruši, noblietējuši un noasfaltējuši, un uz šī asfalta viņi visi, domājams, dabū galu. Toreiz bija tā kā mazliet žēl, ka šī interesantā iecere nav guvusi plašāku izvērsumu, bet tagad, atkal lasot visas četras poēmas daļas jaunajā grāmatā, jāatzīst — 90.gadu nospiedums tajā uzglabājies itin svaigs. Jāatceras, ka deviņdesmito gadu fragmentārisma apstākļi nebija labvēlīga augsne apjomīgu poēmu radīšanai — bez Elsberga poēmas, Daces Sparānes Poēmas bez... un Andra Akmentiņa Pēc lietus citi piemēri šīs paaudzes autoru kontekstā prātā nenāk.Atzīšanās un atskaņas Jaunā krājuma pēdējā nodaļa atvēlēta apjomīgākiem dzejojumiem, līdzās minētajai poēmai tajā ir arī Rīta kafijas titulteksts un cikla Spoks pirmā daļa, kā arī daži jaunāki teksti. Domājot par šīs nodaļas atšķirībām, rodas iespaids, ka Elsbergā visu laiku cīnās divas pretējas tendences — no vienas puses, uzrakstīt pēc iespējas mazākus un rāmākus dzejoļus (no šīs grāmatas jaunajiem dzejoļiem jāpiemin cikli Ledus un sniegs un es; Pēcpusdiena), bet no otras — blīvā tekstā norakstīt nost visu, kas ilgākā laika posmā sakrājies liriskā varoņa jūtu pasaulē. Domājams, otrais variants jāpiemin arī Pantu noslēguma dzejoļa Tonglen sakarā — tas ir emocionāli iedarbīgs, atbruņojoši godīgs teksts (vai arī meditatīvs elpošanas vingrinājums). To lasot, nav šaubu, ka liriskais varonis un autors ir viena un tā pati būtne, kuras atzīšanos lasīt ir mulsinoši un aizkustinoši. Un šī darba gaismā arī citus Elsberga tekstus gribas uztvert vispirms kā izaicinājumu autora un lasītāja godīgumam un atvērtībai, spējai atrast kopīgu valodu un vēlmei ieklausīties. Šis uzstādījums kontrastē ar dzejnieka paradumu tīšām norādīt uz dzejoļa mākslīgo, sakonstruēto dabu. Vistiešāk to norāda gan visai skeptiski dzejas vārda pieminējumi ("galva pilna ar dumiem pantiem", 24.lpp.), gan refleksijas par atskaņām ("atskaņu restēs/ārdos", Elsbergs raksta dzejolī Versifikācija, 65.lpp.). Viens darbs nosaukts Dzejolis ar neprecīzām atskaņām, cits pārtraukts ar spriedumu "Atļauju sev sajust — atskaņas te nederēs — un pierakstīt šo necilo atziņu" (51.lpp.), vēl citos vārds "šķirba" atskaņas pēc rīmēts ar lietuviešu vārdu "dirba" (61.lpp.) un arī rudens pienāk tikai atskaņas pēc (Vingrinājumi. Rudens ducis, 78.lpp.). Cikla Pēcpusdiena otro dzejoli inspirējusi autora pārlasīšanās, pirmās daļas vārdu "bērzs" izlasot kā "bērns". Šādi un līdzīgi vārda, teksta, burtu pieminējumi ielaužas arī mazajās kamerstila situācijās, radot iespaidu par tekstu kā tādu spokainu dimensiju, kas pēkšņi ielaužas ikdienā visnegaidītākajās vietās. Šī ielaušanās nesignalizē par teksta intertekstuālo dabu, kas paplašina dzejoļa asociatīvo telpu, bet drīzāk izjauc dzejoļa uzburto ainu — Elsbergs nav romantiķis, kas no sapņu pasaules atkrīt atpakaļ ikdienā, bet gan postmodernists, kas no realitātes mēdz iekrist plakanā, nedzīvā tekstā (šādas pašsajūtas aizmetņi, šķiet, meklējami arī Elsbergam tuvā dzejnieka Olafa Stumbra darbos). Tāpēc izlases nosaukums iegūst vēl vienu skaidrojumu — grāmata rāda, pēc kuriem "pantiem" Elsbergam piespriesti divdesmit gadi dzejā. Šaubu nav — tas ir mūža ieslodzījums.