Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 7. novembris
Lotārs, Helma

Naked

Jānis Rokpelnis. Virtuālais Fausts. Dienas Grāmata, 2008, 157 lpp.


Tā, latvju mēlē tulcinot — kailais, sauc vienu Maika Lī filmu, uzņemtu 1992.gadā. Tas ir slavena britu kinorežisora, izsmalcināta stilista kanonizētais darbs, ja rietumu kultūras kontekstā tiek runāts par sociālās lomas un cilvēciskās būtības neatbilstību. Bet ar Lī nav tik vienkārši — režisors visbiežāk maskējas zem "socreālista" nika un jau paspējis ar elitārā kino bastionu Kannu + Venēcijas pulkajām balvām (gan Noslēpumiem un meliem, Kailajam, Verai Dreikai ir pa Grand Prix) iemantot "proletāriskā kino klasiķa" divdomīgo slavu. Naked/Kailā galveno varoni, kurš diez ko labu galu savā dzīvē vis neņem, varētu aprakstīt vārdiem: vērtīborientierus zaudējis sociopāts ar intelektuāļa ambīcijām. Šāds pilsonis 80.gadu neokonservatīvā tečerisma novārdzinātajā britu realitātē, kurā nav vietas garīgumam un citām augstām matērijām, degradē līdz tam, ka pilnībā atsakās no savas identitātes un "izkrīt no spēles" — dzīves.

Ko ēd valoda?


Nez kādēļ akurāt šis skumjais kinopersonāžs man asociējas ar kādu citu vīrišķi — Rokpeļņa prozas teksta Virtuālais Fausts (turpmāk VF) centrālo figūru — it kā filosofu, it kā rakstnieku, it kā plānā galdiņa urbēju jeb radošo bezdarnieku Jorenu, kurš, veicot planējoši nesakarīgu vojāžu par rakstnieka virtuālās fantastikas žanrā un "iekšējā monologa" formā sacerētā īsromāna 157 lappusēm, arī labprātīgi "izkrīt no spēles" — dzīves mūsdienu tautpartijjaunlaikceļinieciskajā "plaukstošajā kloākā" Latvijā. Kas pie vainas? Un kāpēc gabals iz Rokpeļņa tik ļoti un dziļi uzrunā — jei bogu, sen nebiju tik naski "rāvis cauri" jelkādu vietējā valodā tapušu romānu?!

Pirmāmkārtām jau ielīksmo autora neslēpti ķircinošās rotaļas ar valodu — katrā ziņā Rokpelnis, kurš līdz nemaņai zināms kā visperfektākais dzīvais latviešu urbānists ar absolūto dzirdi slengā, žargonā un citās lingvistiskajās neķītrībās un (!) prasmi šos valodas atkritumus pārtapināt valodas pērlēs un citos fascinējoši spožos vizuļos, ir norotaļājies tiktāl, ka VF radījis savu hipertekstu, kurā kombinējas i—neta čatotāju bezfiltra multinacionālā burbuļošana, cēloņsakarīga un skaidra Endzelīna latvju valoda, reliģiski ekstātiski murgi un rokpelniskie poētismi. Jā, var teikt, ka romāns ir stilistiski "nesakopts", taču tas ir šī darba īpašais, formveidojošais stils — un kā tāds tas ir izturēts pedantiski. Un man, sorry, tas patīk — varu peldēties līksms kā nevainīgs nejēga, kurš vēlas uzzināt, ar ko tieši šodien dzīvo latviešu valoda, ko viņa, maita, ēd? Virtuālo Faustu!

Tracina lasītāju


Otrkārt, teksts pavedinoši uzmudina uz jaukām un nejaukām asociācijām. Pirmais, kas lien galvā, nav Rokpeļņa mākslīgi uzpotētā asociatīvā korelācija ar klasiku un Veco/Jauno derību — kurā "pozitīvais nabadziņš" grūtgalvītis Fausts un nelietis kārdinātājs Mefistofelis, rokpeļņaprāt, mainās lomām. Tipa — ei, jūs tur, cilvji, paklau, visi mēs esam fuckin" mūsdienu Fausti (dzīves koka tārpaino ābolu grauzēji — patiesības pērļu zvejnieki), kurus ne vairs "lielās lietās" kārdina Sātans, bet gan ik sekundi visādās muļķībās — piedāvājot aizmirsties surogātparadīzēs — azartspēlēs, virtuālajā seksā, narkotikās, alkoholā, nikotīnā u.t.t. Rokpelnis, līdzīgi patlaban modīgā un kritiķu nežēlīgi lamātā krieva Minajeva kiča romāna — sociālā pamfleta Media Sapiens jeb Stāsts par trešo termiņu varonim asprātim Antonam Drozģikovam, kurš savu priekšnieku oficiālajās runās paslepšus ieviesa pa citātam no Gēbelsa, VF iepin "atpēdiņotus" citātus no Bībeles un Fausta, tādējādi tracinādams lasītāju ar "nekontrolējamajām asociācijām".

Lai arī Jorens redz sevī latviešu "pazudušās paaudzes" (un tās pazudušās tak jau ir visas, sākot skaitīt no piecpadsmit uz augšu) Faustu un grib, lai viņu mīl (vai vismaz izmīlē "visās varavīksnes krāsās"), tieši faustiskā daļa šķiet tā nesimpātiskākā — nu, pūslis gatavais! Pēc vitālajām prasībām (kvalitatīvs sekss un daiļas pļāpas par dzīves jēgu materiālās labklājības apdrošinātā telpā) Jorens atgādina tipisku vīrieti — parazītu, kurš gatavs paģērēt " debesis briljantos", bet tērēt no sevis — neko, ja nu vienīgi savus intelektuālos resursus. Viņš atzīstas, ka "dzīvē neko noderīgu neprot strādāt", kā vien domāt. Bet par domāšanu Latvijā parasti nemaksā. Tāpēc Jorens plūst. Kā tāds Keruaka, Beruza un citu "bītņiku" tekstos atspoguļots surikāts. Nav brīnums, ka viņā galvenā problēma ir komunikāciju bads — datorekrāna mirguļojošā virsma ir viņa dvēseles spogulis. Rokpelnis kanalizē itin visu cilvēcīgo, caur cinisko cietēju un pašrefleksijā ieciklējušos Jorenu uzradīdams Breta Īstona Ellisa Amerikāņu psihopāta "latviešu dubultnieku", tiesa, gan bez asinīm un atkarības no brendiem. Toties Jorena nevīžīgā seksuālā apetīte liktu aizrīties pat Henrijam Milleram. Tāds nu viņš mums ir — Jorens Kailais, ko dzemdējuši Fausts ar Mefistofeli pretdabiska sakara rezultātā. Zinātkārais Fausts kā māte, azartiskais eksorcists Mefistofelis ar dzelkšņu pletni rokā kā tēvs un tēviņš. Kā jau teikts — klasiskos prototipus Rokpelnis izvaro vēkšpēdus.

Cinisks un nežēlīgs


Treš— un beidzamkārt, protams, aizskar VF saturs jeb jēga. Rokpelnis uzskatāmi spilgti demonstrē latviešu lieko cilvēku un viņa bēdas, taču itin nemaz nepiešķir tam krievu klasiskajā pseidoreliģiskajā misionārisma literatūrā (biedri Dostojevskis, Blavatska & Co) sakņoto romantisko un žēlsirdību raisošo intonāciju. Rokpelnis ir cinisks un nežēlīgs pret savu varoni — viņš nolemj to pašiznīcināšanās postam — nodzerties bezjēgā, kā jau cilvēkam, kurš paša vainas/bezvainas dēļ pazaudējis Dievu(—us), Mīlestību un pat Sātanu sevī. Tieši tāpēc var droši apgalvot, ka Jorens nav autora alter ego un liriskais varonis, jo Rokpelnis dzīvē seko kristīgam bauslim par sevis kā vistuvākā mīlēšanu. Nav matīts, ka Jānis Rokplnis, kā Blaumanis teiktu, pie sūdu čupas stāvēdams, būtu "tik ļoooooti pārvērties". VF ir ļoti bieza, intensīva proza, ko raksturo formas — satura vienība (tā beidzas tik pat cēloņnesakarīgi strauji, kā sākusies), un tās saturs izsauc nepārprotamu attīrošo, psihotropo nelabumu — varbūt pat riebumu, kas gan nepārtop vēlmē izvemties pašam par apkaunojumu. Un, lūk, prasmi noturēt lasītāja emocionālo stāvokli šajā pirmsvemšanas refleksijā visa romāna laikā arī sauc par virtuozitāti. Līdzīgas literārās kvalitātes tekstu par intelekta pašdestruktīvo spozmi esmu sastapis vienīgi Alekseja Jevdokimova romānā Klikšķis/Ķik — vēstījumā par Rīgu un kino.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja