Es paņēmu rokās Kafkas stāstu krājumu. Jāatzīst vienu no savas lasīšanas pirmsākumu nopietnākajām grāmatām. Šķirstīju un priecājos par K. prāta maģiskajām izdrukām, reizēm it kā neveiklām, bet iedziļinoties smalki savienotām domu un emociju konstrukcijām – tik smalki, ka sajutu savu bezdarbnieka plaukstu raupjumu. Un tieši šis reizēm it kā neveiklām... Grāmatnīcas sienas momentāni pielāgojās Kafkas toņiem, kādus es tos iztēlojos – pelēkām ziemeļblāzmām, ierēdņu balto cimdu nospodrinātiem melnkoka zārciņiem, kurus izmanto spalvas kātu vai karātavu turēšanai, umbrā un nihilisma apsudrabotos ziediņos.
Kā neredzama šķēpa vadīts atvērās stāsts par kādu juristu Bucefālu un viņa saikni ar vārdabrāli – Aleksandra Lielā zirgu, kurš nebijās stāties pretim pat Indijas ziloņiem. Neiedziļināšos stāsta aprakstā, jo tas arī tagad atrodas savā vietā – grāmatnīcas plauktā, un, to darīdams, es riskētu pārstāstā pieļaut neprecizitātes, ja jau neesmu pamanījies to izdarīt.
Runa ir par ko citu. Jutos tā, it kā pats būtu uzrakstījis šo lappusi garo stāstiņu (kāda ķecerība no manas puses), galvā pārcilāju savus rakstu darbus un secināju, ka patiešām liela daļa no tiem ir būvēta līdzīgi, kaut printera putekļu piesmidzinātajā viesistabā, kur mēdzu darināt savas nelielās vārda skulptūriņas, līdzās K. sēž daudzi citi nemazāk ievērojami rakstnieki un rakstnieces un manai zemapziņai it kā norāda, kas jādara. Neviena cita iniciāļus nenosaukšu, jo nevēlos aizvainot kāda dzīvā vai mirušā ciemiņa pašcieņu (K. mīl viņi visi).
Un tātad, ar secinājumu kabatā devos uz savu pieturu. No veikala man līdzi stiepās trīs pakāpienus augstāk uzminētās Kafkas nokrāsas. Tramvajs vairs nebija tramvajs, bet sarežģīta soda mašīna, kuras adatas manā dvēselē zīmēja neiedomājami komplicētus ornamentus ar nozīmi, ko var saprast tikai uzreiz vai neizprast nekad. Par ķecerību garām slīdošo koku zaros ūjināja akmens pūces, ar savām zaļajām acīm apliecinot, ka zina, kurā grāmatnīcā es atradu savu pašreizējo kabatas saturu, un ar kuru kopā es pabiju ārpus viesistabas (lai arī uz neilgu brīdi) savās īstenajās mājās.