Es arī nespēju noticēt, ka visi Neiburgu jau laikus brīdināja, ka noteikti būs skandāls, bet viņa ietiepās: "Nē, es spēšu izpaust sevi vienīgi tad, ja tur būs kails bērns, un tam noteikti jābūt manam dēlam!"
Vai kailu bērnu attēlojums publiskā vidē ir aizliedzams? Visbiežāk tiek minēti divi argumenti. Pirmkārt, fotografēšanas process un attēla publiskošana nodara kaitējumu bērnam. Otrkārt, šādi attēli ir aizvainojoši un nepieklājīgi. Skaidrs, ka pirmais ir visspēcīgākais un attiecas arī uz māksliniekiem — pat ģeniāla darba gadījumā būs grūti attaisnot acīmredzamu kaitējumu. Otrs ir daudz problemātiskāks, jo mūsu individuālais jūtīgums ir visai atšķirīgs un atrast skaidrus argumentus par labu tam, kāpēc, teiksim, nav pieļaujami pastaigāties pa ielu kailam, ir diezgan grūti — var atsaukties tikai uz to, ka tā nav pieņemts.
Bet nerakstītie likumi, kas ir vai nav pieļaujams attiecībā uz kailumu,
ir visai komplicēti un dažādos laikmetos atšķirīgi. Vai vecāki drīkst
skatīties, kā viņu bērns mazgājas? Līdz kādam vecumam? Vai to drīkst
darīt vienīgi ar bērna piekrišanu un vai nepilngadīgs bērns vispār var
izdarīt informētu izvēli? Vai pirtī bērni var iet kopā ar pretējā
dzimuma pieaugušajiem? Vai bērni drīkst peldēties kaili? Vai viņus var
vest uz nūdistu pludmali? Vai drīkst fotografēt? Kurš? Kad? Skaidru
kritēriju nav, un tieši šī joma ir visbīstamākā mākslai, jo pieļauj
mākslas cenzūru tikai tāpēc, ka kādai cilvēku daļai viens vai otrs
mākslas darbs šķiet aizvainojošs.
Tomēr arī pirmais arguments nav nemaz tik skaidrs. Šis gadījums man lika atcerēties Salliju Mannu, kura droši vien ir pasaulē pazīstamākā savu bērnu fotografētāja. Lai gan pret viņu nav vērsusies policija, 1992.gadā izstāde, kurā redzami viņas meitu un dēla kailfoto, izraisīja ļoti līdzīgu diskusiju, Mannas attēli bija daudz atklātāki un, starp citu, publiskoti ar bērnu piekrišanu. Tolaik žurnāls Artforum atteicās publicēt atsevišķas viņas fotogrāfijas, un The Wall Street Journal četrgadīgās meitas bildi cenzēja ar melnām svītrām "kritiskajās" vietās. Arī tolaik vieni saskatīja attēlos bērnu pornogrāfiju, citi — nevainības slavinājumu.
Pirmajā mirklī mani nedaudz izbrīnīja attēls, kuros viņas kailā pusaugu
meita bija redzama kopā ar vairākiem (apģērbtiem) pieaugušajiem. Gribot
negribot prātā iezagās jautājums — paga, paga, kas tur īsti notiek?
Manna intervijās skaidro, ka viņi dzīvo nomaļā vietā, svešo nav, viņa
audzina bērnus brīvi un fotografē — kas tur sevišķs? Skaidrs, ka tam
nav jābūt nekam aizdomīgam. Manuprāt, aizdomu iemesli ir vairāki.
Pirmkārt, atkailināšanās mūsu sabiedrībā tiek izprasta un pieļauta
pirmām kārtām kā "seksīguma" izpausme un līdz ar to jebkāda veida
kailums tiek pirmām kārtām skatīts caur erotisma un seksa perspektīvu.
Otrkārt, pēdējo pārdesmit gadu laikā Rietumu sabiedrība ir atklājusi,
ka pastāv kaut kas tāds kā seksuāla vardarbība pret bērniem. Protams,
diez vai kāds grib atgriezties laikā, kad attieksme pret kailu bērnu
attēlošanu kaut kādā ziņā bija pielaidīgāka, bet par bērnu seksuālu
izmantošanu publiski netika runāts. Tomēr šaubos, vai tāpēc ir jāsoda
jebkurš, kas vēl spējīgs uzlūkot kailu bērnu bez bailēm un kauna.