Dažs labs slavētājs pat nebaidās sērijas otro daļu nodēvēt par moderno Romeo un Džuljetas mīlas stāstu "jaunās skaņās".
Vampīru fani var līksmot — Stefānijas Meieres tetraloģijas Krēsla otrā grāmata Jauns mēness jau ir atrodama veikalu plauktos. Kamēr lasītāju viedokļi par sēriju joprojām dalās — vieni deg nepacietībā ātrāk uzzināt cilvēku meitenes un vampīrpuiša romantisko jūtu tālākās peripetijas, otri nievājoši raksturo Krēslas sacelto furoru kā masu psihozi par sižetiski aizraujošu, tomēr literāri ne pārāk spožu lasāmgabalu —, trešā grupa — literatūrkritiķi — rausta plecus, meklējot kādu skaidrojumu šai "krēslainajai apsēstībai", kuru var salīdzināt vien ar pasaules bērnu fanātisko sekošanu Harija Potera burvju dēkām — kāds kritiķis jau nodēvējis Krēslu par "Poteru hormonu varā".Patiešām, Jauns mēness kopā ar saviem varoņiem ir mazliet paaudzies un gluži atklāti, vietām pat uzkrītoši, demonstrē paralēles ar slavenā Veronas tīņu pāra mīlas stāstu. Efektīvi pārfrāzējot klasisko un mazliet noputējušo XVI gadsimta traģēdiju, Jauns mēness uzdod jautājumus, kas jebkuram pusaudzim šķistu pilnīgi loģiski, — ko iesāktu Džuljeta, ja Romeo viņu pamestu? Kā virzītos notikumi, ja Pariss būtu viņas labākais draugs? Vai modernā Džuljeta vispār vēlas būt pasaules populārākā "stāsta ar mīlas metu" varone? Jauns mēness kāpina sižetisko spriedzi un liek bažīties par iznākumu. Taču nebaidies, lasītāj, — tevi gaida vēl sērijas trešā un ceturtā daļa.
Šķietami necilās varones brīžiem kaitinoši neveiklais tēls un grāmatas beigu daļā stipri paātrinātais un "saspiestais" sižeta skrējiens atsauc atmiņā gan klasiska fantāzijas piedzīvojuma uzbūvi, gan vēl senāku iniciācijas stāstu — tautas pasaku. Taču šī ir ļoti modificēta pasaka, kas rāpjas laukā no "reiz sensenos laikos" modeļa, pasaka, kas sapin dredus, nolako melnus nagus un pēc stundām nenāk mājās. Nav vairs viena Ļaunā Ienaidnieka, tā vietā uzrodas vairāki vairāk vai mazāk nelāgi personāži (kā spriedelē kāds no varoņiem, "par briesmoni tevi padara nevis tas, kas tu esi, bet tas, ko tu dari"), bet Dzīvesgudrā Palīga vieta paliek tukša... kas ir aptuveni tas, kas notiek, bērna pasaules redzējumam pārejot pusaudža skatpunktā, kur vecāki vairs nav autoritāte, ļaunums zaudē konkrētus vaibstus, bet pasaulē valda vien milzu apmulsums un reizēm sirdssāpes.
Skaistā vampīra ikoniskais tēls šajā grāmatā atbīdīts otrajā plānā, ļaujot ar pilnu vaļu bangot tām neviltotajām emocijām, kas ir Meieres darbu labākā daļa. Varones emocionālās Mēnessfāzes patiesībā ir tas grāmatas virzītājspēks, kas ticamības ziņā "izvelk" arī visu pārējo — sākot no vampīru kolonijām ASV un Itālijā un beidzot ar vidusskolēnu transformācijām plēsoņās. Stāsts ir par to, ka patiesa mīlestība ļauj otram palikt viņam pašam. Tiesa, izteiksmes līdzekļi ir tradicionāli, pirmās personas stāstījums atgādina tīniski eksaltētas dienasgrāmatas stilu, arī valoda prasīt prasās bagātināma. Tomēr šīs grāmatas nelasa, lai tīksminātos par perfektu prozu un dziļdomīgiem dialogiem — tās lasa, lai iztēlotos (vai atcerētos), kā tas būtu — būt savas dzīves Džuljetai vai Romeo.4
* V.Šekspīrs. Romeo un Džuljeta