Deivids Hjūms, visaugstāk vērtētais britu filozofs un viens no britu empīriķu trijotnes (pārējie divi — Džons Loks un Džordžs Bērklijs), 26 (!) gadu vecumā sarakstīja Traktātu par cilvēka dabu. Šis traktāts sastāv no trim grāmatām, un otrā no tām — Par jūtām — ,pateicoties apgādam Liepnieks&Rītups, nu ir bilingvālā versijā nonākusi pie latviešu lasītājiem. Kā vēsta nosaukums, otrā grāmata ir mēģinājums izprast cilvēka jūtu pasauli, kā arī gribu, "meklēt jaunus līdzekļus, ar kuriem varētu nodibināt patiesību", kā raksta pats Hjūms kādā vēstulē 23 gadu vecumā. Izdevniecība ir sākusi ar otru grāmatu "dažādu sakritību dēļ", kā rakstīts priekšvārdā, taču apgāda direktors Pauls Bankovskis norāda uz vienu no iemesliem: šī ir pieejamākā, iesākumā visvieglāk uztveramā no trijām grāmatām. Traktāta trešā grāmata, Par morāli, iznāks aptuveni pēc gada.
Aldis Lauzis (68), grāmatas tulkotājs, skaidrojot, kāpēc piekritis tulkot Hjūma grāmatu, saka: "Ja aicinātu kaut ko tulkot citā filozofijas virzienā, tad varbūt arī neuzņemtos. Šis darbs cieši saistīts ar zinātnes filozofijas un lielā mērā arī valodas filozofijas jautājumiem."
Lauzis ir bijis klāt būtisku populāri intelektuālu izdevumu veidošanā pēckara Latvijā. Daudzos grāmatplauktos ieaugušās melni mugurotās Apvāršņa sērijas viena no pirmajām grāmatām bija Lauža tulkotā Auerbaha Ģenētika. "Ja manā studiju laikā būtu bijusi filozofijas fakultāte, es, iespējams, būtu izvēlējies to," bilst Lauzis, pēc izglītības filologs. "Tagad mani daudzi uzskata par valodnieku, kaut arī šajā jomā esmu empīriķis."
Terminoloģijas biezokņos
Sākot žurnālā Zinātne un Tehnika nodarboties ar populārzinātnisko žurnālistiku, rediģēšanu un materiālu organizēšanu, Lauzis nopietni pievērsās arī zinātnes popularizēšanas teorijai un pie reizes — zinātnes filozofijai. "Padziļināta interese par filozofiju man sākās tieši ar zinātnes filozofiju. Vēlāk tai pievienojās valodas filozofija. Man, starp citu, sen jau ir kāds empīriķa sapnis, kas, iespējams, nekad nepiepildīsies, — radīt savu mašīntulkošanas programmu, labāku nekā līdzšinējās," atzīstas Lauzis. "Filozofija šajā jomā ļoti cieši sakļaujas ar loģiku, semiotiku un valodniecību, jo ir grūti vispār sākt domāt par valodas formalizēšanu un par tekstu apstrādi ar datoru, ja filozofiski neapjēdz valodas un domāšanas sakaru. Tā arī ir palicis, ka galvenās jomas, kam filozofijā nopietnāk esmu pievērsies, ir zinātnes filozofija, valodas filozofija, ieskaitot lingvistisko filozofiju, un loģikas filozofija. Te iekļaujas arī izziņas teorija, epistemoloģija. Tāpēc, kad man piedāvāja iespēju tulkot Hjūma grāmatu, es biju priecīgs."
Tulkotāja darbu ievadīja terminoloģisks pētījums, un tulkojums ir intriģējošs arī ar to, ka tajā ir vairāki jauni termini. Piemēram, Hjūma termins impression, kas aptver sajūtas un jūtas, līdz šim visbiežāk tulkots kā "iespaids" vai "impresija", bet Lauža tulkojumā tas atveidots ar vārdu "izjutums". Termins passion, ievērojot nozīmi, kādā Hjūms to lietojis, atveidots ar vārdu "jūtas", nevis "kaislība". "Manuprāt, tulkotājam vienmēr vajadzētu sev uzdot jautājumu, kā autors būtu izteicies, ja būtu rakstījis latviski. Kas ir tie pamatvārdi, kam grāmatā jābūt. Laikam gan šajā gadījumā tur nevarētu nebūt pretstatījuma "prāts un jūtas", kas latviešiem ir labi pazīstams. Starp citu, Hjūms atšķirībā no toreiz valdījušā uzskata, ka jūtām jāpakļaujas prātam, uzskata, ka tas nemaz nav iespējams, jo prāts vienmēr būs jūtu kalps. Ar Hjūma terminoloģiju ir daudz problēmu, tām jau nopietni pievērsusies Zaiga Ikere, kas pirms divdesmit gadiem pārtulkoja Hjūma grāmatu Pētījumi par cilvēka sapratni," stāsta Lauzis.
Pie psiholoģijas šūpuļa
Hjūms gan kļuva slavens nevis ar filozofiskajiem apcerējumiem, bet ar savu monumentālo Anglijas vēsturi. Traktāts par cilvēka dabu guva ievērību tikai daudzus gadus pēc viņa nāves. "Daudz kas no Hjūma atstātā mantojuma joprojām ir aktuāls. Piemēram, līdzpārdzīvojuma teorija," stāsta Lauzis. Starp citu, pētījumiem par šo mantojumu veltīts īpašs žurnāls — Hume Studies. "Kā empīriķis, kas uzskatīja, ka visas izziņas pamatā ir pieredze, Hjūms ietekmējās no Ņūtona un citiem dabaszinātniekiem un tās empīriskās, ar novērojumiem un eksperimentiem saistītās metodes, kas bija iedibinātas dabaszinātnēs, mēģināja izmantot sabiedriskajās zinātnēs, ieskaitot psiholoģiju. Es domāju, ka viņa visdziļākās pēdas ir tieši psiholoģijā. Diezin vai empīriskā psiholoģija Hjūmu varētu neuzskatīt par vienu no saviem pamatlicējiem," spriež Lauzis.
Vai Hjūma domāšana ir tuva Lauzim pašam? Viņš drīzāk esot analītiskās filozofijas un Popera filozofiakās pieejas piekritējs nekā empīriķis, bet, tulkojot šo darbu, nācies pamatīgi iejusties Hjūma ādā. "Piemēram, dažā ziņā Hjūma redzējums taču nesakrīt ar ikdienas priekšstatiem, ar to, kā mēs redzam pasauli. Mums jau parasti liekas, ka viss, ko acis rāda, ir balta patiesība, kaut arī atsevišķi fakti liek domāt, ka gluži tā nav.
Mēs arī ticam, ka tas, ko redzam, eksistē un ka apkārtējie tēli nav tikai mūsu apziņas untums. Bet Hjūms par to nebija pārliecināts, viņš bija viens no pirmajiem agnostiķiem, kurš nenoliedza iespējamību, ka īstenībā nekā nav. Es gan šad un tad esmu domājis par to, kāpēc vispār kaut kas ir un nevis nekā nav, taču kaut vai tikai uz tulkošanas laiku piesavināties aizdomas, ka varbūt tiešām nekā nav, ir grūts un aizraujošs piedzīvojums.