Smēķētāji mirst jauni

Priekšpusdiena, nevienas dzīvas dvēseles, — gliemis viens pats. Ja kāds arī būtu, viņu tas netraucētu — gliemji neklausās un nedzird, tie pārvietojas no viena punkta uz citu, no cietā hinīna apvalka izbāzuši glumeno kāju. No trešā stāva auditorijas atkritumu urnas neredz, — tām apkārt sarkana ķieģeļu sēta, pāri pelēks šīfera jumts. Nelielajā spraugā starp sētu un jumtiņu jaušamas vien atkritumu sviedēju galvas un paceltie konteineru vāki. Blaukt, blaukt — vāki aizkrīt klaudzot. — Mudaki tādi, — es mēdzu lādēt sliņķus, kuri urnas vāku palaiž vaļā tā, ka aizkrītot noskan viss pagalms. Fakultātes atkritumu konteinerus izmanto ne tikai fakultātes apkopēji un mūsu kafejnīcas personāls, bet arī netālā veikala darbinieki. Viņi neslēdz līgumus ar atkritumu apsaimniekotājiem, bet nes savu drazu uz mūsu urnām. Lielās kastes, plastmasas iepakojumus, kartona kārbas. Produktus, kuriem beidzies realizācijas termiņš. Pēc atkritumu izvešanas nepaiet ne divas dienas, kad urnas jau atkal pārpildītas. Kādu laiku tās slēdza ciet — cauri rokturim un caurumam urnā izvēra ķēdi, divus posmus salika kopā un saslēdza ar piekaramo atslēgu. Vēlāk atslēgu noņēma vai varbūt to kāds atlauza. Parādījās brīdinājums urnas izmantot tikai fakultātes vajadzībām, vēlāk zīmi kāds grafiti meistars apķēpāja, vārdam "fakultāte" pāri melniem burtiem uzrakstot "sēne". Gliemis, piešļūcis pie urnas, noliek maisiņu un urķē konteinerus, — speciālam mietam galā piestiprināts neliels āķītis vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņš kaut ko izvelk, apskata un met kastē atpakaļ vai ieliek plastmasas maisiņā. Caur nelielo bojājumu auditorijas logā izskatījās, ka atkritumu cilvēka galva ir milzīgs kāposts vai ķirbis. Punktiņš vidū un apkārt dīvainas, nu, elipses, vai kā tur tās figūras sauc. Neredzot vīra ķermeni aiz sienas, šķiet, ka viņš kapā biešu lapas un laiku pa laikam nocērt kādu pirkstu, paceļ to pie acīm, nopēta un aizmet kā nevajadzīgu. Ha, es nodomāju, paskatoties uz balto lapu savā priekšā. It kā no manis prasīts tik maz — tikai short review — no abām pusēm aizpildīt A4 formāta lapu. Normālā rokrakstā un salasāmi, kā teica pasniedzēja. Līdzās lapai Reimonda Kārvera stāstu izlase un zīmulis. Un minerālūdens pudele. Tik grūti, nolāpīts. Pareizāk, — nesalāpīts. Viens alus būtu tieši laikā. Varbūt kādu domu uzšķiltu. Fūh! Mute kā izžāvēta ar fēnu, mēle izkaltusi. Plakstiņus nezināms spēks spiež ciet. Bļin, vajadzēja nākt, vot, nē, nevarēja pagulēt un netēlot solīdo, pienākuma pārņemto. Noskaidrotu jautājumus, sakopētu špikerus, vismaz kaut ko, nafig šitā — lēkt uz galvas tukšā baseinā. Kaut kādu iemeslu dēļ man neizdevās no rīta palikt gulēt, varbūt kaut kur sirds dziļumos dzirdēju švīkstam pildspalvu, parakstot atzīmi sekmju grāmatiņā. Varbūt gribējās, lai būtu iemesls turpināt iedzert. Vot, nezinu. Baigi stulbi. Celties un iet projām kauns, bet palikt nav spēka. Svārstos, svārstos, līdz kapitulēju — ceļos kājās un grasos jau vākt mantas, lai dotos ārā no auditorijas, kad uzmetu skatienu pasniedzējai un kaut kur galvas vidū sajūtu krakšķi. Nevis skriemeļu vai kaulu krakšķēšanu, bet krakšķi, vienkāršu krakšķi kaut kur galvā, tipa, smadzenēs, dziļi smadzeņu centrā. Droši vien tam nav nekādas saistības ar krakšķiem, bet nākamajā mirklī mani pārņēmis kauns, apziņa, ka tā vienkārši iet ārā no eksāmena nebūtu pieklājīgi: — Atļausiet iziet? — es piecēlies vaicāju un, saņēmis pasniedzējas atļauju, lēnām atstāju auditoriju. Klusā koridora telpa ir tukša. Neviena studenta, neviena pasniedzēja. Skriešus metos uz tualeti. Piegāžu saujas ar aukstu ūdeni, iemērcu seju. Vēlreiz. Seju dursta kā ar adatiņām, ar tūkstoš atspirdzinošām adatiņām. Svaigums. Es cenšos neskatīties spogulī, tas neizdodas, ar acu kaktiņu pamanu izspūrušu, piepampušu un riebīgi košu sarkanu seju. Padzeros, iekampju vēl vienu malku un skaloju kaklu, ūdens iesprūk rīklē un ar gārdzošu skaņu izskrien no manis. Šļakatas notašķa spoguli un kreklu. Slapjās rokas izlaižu cauri matiem un pakratu galvu. Sāp. Noslauku papīra dvieļos seju un grasos doties prom, kad no tualetes kabīnes iznāk profesors Zībārts. — Labrīt, — es laipni pasveicinu godājamo profesoru. — Laabdien, — profesors stiepti atbild un ņemas mazgāt rokas. Cenzdamies pēc iespējas ātrāk pazust viņa skatienam, slaikiem soļiem izskrienu gaitenī. Pie pašas auditorijas atceros cigaretes jakas kabatā. Noskrienu līdz pirmajam stāvam, tad līdz ģērbtuvēm, tur Andris un Lielais Didzis — vienā mierā kaut ko čalo. — Čau! — Čau! — Sveiks! — Pieeju, sarokojamies. — Kas ir? Nav labi? — Nav, nav. Galīgi nav, jāiet uzpīpēt! Nenāksiet! — Nē, metu nost, — gluži kā nesmēķēšanas propagandas reklāmā Lielais Didzis lielās. Paņemu cīgas, un kopā ar Andri ejam pa sētas durvīm uz smēķētavu. — Surova, ja? — Andris pamana nogurumu manā sejā. — Ir, diezgan! Anglenē eksis, vispār zajebis! Pilns komplekts! — Orālais vai rakstiskais? — Anālais, bļin! Mēģinu būt asprātīgs. Andris pasmaida. Mana cigarete aizdegas tikai ar trešo sērkociņu. — Nu, šitais, recenzija. Ir ko pačakarēties! — Andris pamāj. Smēķēdami mēs nesarunājamies. — Turās! — Andris mani uzmundrina, kad jau dodamies atpakaļ. Skrienot pa trepēm, pārlecu pa diviem pakāpieniem. Starp otro un trešo stāvu kaut kas ritmā sajūk un es paklūpu. Ar lielu blīkšķi mana kurpe noplaukšķ, ka lielā kāpņu telpa noskan. Auditorijā joprojām klusums un balta lapa. Neviens manu short review pa kluso nav uzrakstījis. II Līdz cilvēkiem logs — divas brīvstundas. Mācību sarakstā priekšmetu sauc Cilvēka aizsardzība. Cilvēki ir prikolīgi, iespēja uzvilkt respiratorus un gāzmaskas un ierēkt par meičām, kurām tas neizdodas. Lepns par uzrakstīto short review, nopērku divus gaišos un speros atpakaļ uz dzīvokli. Simt punkti, Garais gulēs. Viņam viss pofig. Viņam baigi bieži viss pofig. Arī šoreiz. Garais, gumijas tārpiņam līdzīgais augums saraustīti kustas, lokās un taisnojās, izstiepjas un saraujas. — Deutschland ueber Alles! Es nokliedzos. — Pats tāds, — Garais nobulderē. Sega sagriezusies šķērsām, līdz pusei izlīdusi no pārvalka un sapinusies ar palagu. Garā plakanais krūšu kurvis un izspiedušās ribas atgādina veļas dēli. No bokseršotiem vīd kaunuma mežs. Seja — ne bāla, ne dzeltena, acu ābolos sakāpis viss vakardienas sārtums un sazīmējis miljoniem sarkanu asins svītriņu. Garais izstaipās, palaiž skaļu atraugu, izvelk dibenā ierāvušās apakšbikses un atver ledusskapi. Nekā. Tukšs. Tikai degvīns mazliet. Parādu Garajam iepirkumu maisiņu. — Jēēēbitvai, — viņš iesaucās smagā, bet priekpilnā balsī. — Tu esi glābiņš! Kā tad, kā tad. Atpogājam pudeles un pāris rāvienos iztukšojam. Garais atrod bikses un kreklu, un iestīvē savas antenām līdzīgās kārnās ekstremitātes. Apģērbies sasit plaukstas un ar miglotu smaidu sejā ievaicājas: — Tagad tā, kas mums šodien darās? — Cilvēki, — es atbildu. — Iesim? — Da jupis viņus rāvis, — Garajam pofig. — Ies uzpīpēs. Garais uzliek Pulp Different class, un mēs izejam uzpīpēt. Garais smoļī stiprās, tik stipras, ka es, vienreiz pamēģinājis, gandrīz atdevu galus. Kā vispār kaut ko tādu var ievilkt. — Pofig, — Garais saka. Viņš velk no piektās klases. Bērnībā līda aiz gultas pa kluso pīpēt, brīnums, ka māju nenosvilināja, — turpat blakus aizkari, palagi, segas. Muterīte neko nejutusi, vecais arī pīpējis, un kā pateiksi, no kura smird. Ja smird, tad smird, un viss. Garais netic visam tam bleķim par smēķētājiem — daudz pīpēsi, neaugsi garš un kas tur vēl. Da ņifiga tā nav — Garais pīpē un ir metru deviņdesmit astoņi garš. Tas pats ar sportu, daudzi nesmēķētāji nevar ne pusi no tā, ko Garais. Volejbolā fakultātes izlasē vinnēja universitātes turnīru, lika no otrās līnijas bez variantiem. Tas pats futenē — normāli noskrien visu laiku, un neko, nekādu problēmu. — Galvenais, — viņš mēdz atkārtot, — laiku pa laikam sūdus no plaušām izdzīt ārā, tad var atkal dot iekšā. Nav problēmu. — Garais ir pārliecināts, ka viņu neķers ne vēzis, ne asinsvadu nosprostošanās, ne kāda cita hohma. — Ir, kam lemts, un ir, kam nav, — viņš atkārtoja, un es piekritu. Garais uzrauj sērkociņu, ievelk dūmu, — liesmiņa saplok. Ar katru ieelpu sarkanā ogle pārvērš gludo, balto papīru rievotās pelnu strēmelēs. Pelēcīgais snuķis kā zvīņains ekskrements liecas lejup. Vērojot Garā smēķi, nepamanu, ka pelni no manas cigaretes nobirst uz grīdas. Uzpūšu — nelielā čupiņa paceļas kā vēja dzīta kupena. — Nu, kādas lietas, — Garais pamazām mostas. — Ejam uz cilvēkiem? — Vajadzētu, — es atbildu, — jānokāpj pēc pāris alēniem, jāatiet un tad jau manīs. — Nav tā, ka būtu baigi sūdīgi, tā vidēji, — Garais nosaka, ar plaukstu masēdams pieri. Pelēki dūmu mutuļi piesārņo gaisu. Garais apsēžas, ceļgala skrimšļi nobrikšķ. Viņš nopūšas un, kā izbrīnā samiedzis pieri, skatās pa logu. Mēs nerunājam, mūsu smēķēšana līdzinās miera pīpes pīpēšanai. Es jau varētu stāstīt, kā vakar gājis, un viņš piekrist. Vai otrādi — viņš stāstītu un es mātu ar galvu, bet kāda tam nozīme. Garā skatiens aizklīst kaut kur ārā. — Ko domā? — es pārtraucu ieilgušo klusuma brīdi. — Ai, tāpat, — negribīgi pagriežot galvu, Garais atsaka. — Paga, nezvana? — Viņš ieklausīdamies saspringst. — Točna, zvana, — Garais noliek pussmēķēto cigareti uz pelnu trauka kā pulksteņa rādītāju ciparnīcā un pazūd dzīvokļa durvīs. Pieeju pie loga. Nav dzirdams, ko, ar ko un vai vispār Garais runā. Mūzikas skaļums nesamazinās, tātad tie nav vecāki. Tas nevar būt nekas svarīgs, viņš pilnīgi noteikti būtu izslēdzis mūziku vai vismaz nogriezis klusāk. Slīpi noliktā cigarete izdeg, pelnu konstrukcija ir pārsteidzoši izturīga, — nodegusi līdz pēdējai pelnu drumslai, cigarete neizjūk, ar oranžo filtru konstrukcija turas pret pelnu trauka apmali. Garajam būs jāpīpē jauna cigarete, nospriežu un izvelku no paciņas vēl vienu smēķi. Tomēr Garais neatgriežas. — Dīvaini, — iedomājos, nospiežu izsmēķi un atgriežos dzīvoklī. Istaba tukša, divas nesaklātas gultas, pāri krēsliem samestas drēbes, ar ēdiena pārpalikumiem nomētāts galds, grīda... gandrīz iekliedzos, to ieraugot, — pa muti iztecējušas zaļas un glumenas krēpas, saķepinot plānās spalviņas, kārnās kājiņas samīcītas un plakanā mugura ielauzta. Pārsteigumā atkāpjos divus soļus atpakaļ, — istabas vidū guļ milzīgs sabradāts tarakāns vai prusaks, vai krabis kaut kāds. Kaut kas pretīgs. Bet Garā nav. Es iesaucos, lai viņš paskatās, taču Garā nekur nav. Uzmetu sabradātajam kukainim avīzi, pārslēdzu klusāk mūziku un vēlreiz pasaucu Garo. Bet Garais neatsaucas, viņa mobilais ir uz galda kā stāvējis iepriekš, arī istabā nekas nav aiztikts. Televizors izslēgts, virtuves durvis ciet, tualetē, vannas istabā tumšs, bet istabā logi aizvērti un nekārtība tieši tāda pati kā vakar, it kā nekas nebūtu noticis. Nekas jau arī nav noticis, tikai Garo nevar atrast. Varbūt aizskrējis līdz veikalam, — šķita ticamākais variants. Varētu būt tā, — kamēr es smēķēju, aizgriezies ar seju pret logu, viņš aizgājis, un skaļās mūzikas dēļ es neko nedzirdēju. Var jau būt. Nolemju nestresot. Izeju vēlreiz uzsmēķēt. Piepīpētajā telpā rauj ciet elpu, ievilkt gaisu kļūst grūtāk. Vairs nav pat jāpīpē, pietiek pastāvēt gaitenī. Kā saka, pīpēt pasīvi. Aizdedzinājis cigareti, es atveru logu. III Garais nebija aizskrējis pēc aliem. Garais nebija paslēpies un arī nogalināts viņš nebija, vismaz ne mūsu mājas apkārtnē. Kā vēlāk noskaidrojās, es biju pēdējais, kas viņu redzējis. Uz cilvēkiem neaizgāju, nokāpu līdz kafejnīcai ieēst soļanku. Nopirku minerālūdeni un gāju atpakaļ. Neviens nezināja, ka Garais ir pazudis, un visiem bija pilnīgi vienalga. Veikalā pārdevējai vienalga, resnajai pavārei arī un pat sīkajam puišelim pie kafejnīcas. Skatoties uz viņiem un siltās zupas ietekmē arī man kļuva vienalga. Izdzēru ūdeni un aizmigu. Da nu jūs visi. Pamodos ap pieciem un sāku uztraukties par Garo, piezvanīju dažiem mūsu draugiem. Viņu atbildes bija līdzīgas: — Nav manīts, — Lielais Didzis neko nezināja. — Nezinu, neesmu redzējis, — atbildēja Andris. — Nevaru palīdzēt, sorry. — Kas ir? Vakar pārdzērās? — kāds mēģināja jokot. Man smiekli nenāca. Pirms sāka tumst, vēlreiz izgāju ārā. Ne tāpēc, ka gribētu staigāt un vērot cilvēkus. Cerēju, ka Garais izspēlēs joku un atgriezīsies, — es nākšu atpakaļ, durvis būs atvērtas, Garais sēdēs gultā un skaļi smiesies. Aizgāju pēc ceptajiem spārniņiem uz lēto cenu veikalu, nopirku sešus, trīs katram, centos iegalvot, ka Garais atgriezīsies. Ja Garais patiešām būs atgriezies, gāzīšu viņam ar siltajiem vistu spārniņiem pa seju, papīra tūta izjuks, spārniņi lidos pār viņa kuslo miesu un noķēzīs viņa pēdējo apģērba kārtu. Man arī būs smieklīgi. Sētniece pie mājas dzenāja četras lapiņas, izskatījās neiedomājami bezjēdzīgi, kā viņa ar slotu švīkā asfaltu, vēsā mierā, kad Garais ir pazudis un es uztraucos. Manas cerības nepiepildījās, — atnākot durvis bija aizslēgtas un neviens nesagaidīja, vienīgi samītais radījums zem avīzes. Vīlies par neizdevušos gājienu, gribēju skriet lejā un vismaz sētniecei iekraut ar vistu spārniņiem, tomēr apsēdos un notiesāju četrus spārniņus. — Tā, pats vainīgs, — nosodīju Garo, — ja atgriezīsies, dabūs divus spārniņus, trešo es sodam apēdu. Iztīrīju zobus un gāju gulēt, atstāju ieslēgtu naktslampiņu un televizoru. Eurosport kanālā radīja boksu. Kazahstānas un Ukrainas bokseri cīnījās par čempiona titulu. Nepiefiksēju, kurš ir kurš, bet garākais ar vājāko miesas būvi prasmīgāk izvairījās un retiem, bet trāpīgiem sitieniem pamazām bojāja īsākā pretinieka seju, — nelielā brūce virs uzacs pietūka. Pārtraukumos treneri ar mitriem dvieļiem sasisto seju dzesēja, bet brūce ar katru nākamo raundu pletās platāka un platāka. Piektajā asinis sāka plūst nelielā tērcītē. Sestajā — mazais kapitulēja nokautā. Pēc boksa rādīja kikboksu, šķībacainie viens otru dauzīja ar dūrēm un kājām un kliedza svešās valodās. Garā pazušanas, boksa un paģiru, varbūt pārāk daudzo notikumu dēļ redzēju murgainu sapni. Mums ar Garo jāsitas ringā. Cīņas noteikumus stāstīja japānis: zaudētājs var izvēlēties, vai tikt pārvērstam par kukaini vai izkaltētam un iepildītam cigārā, kuru, kā viņš teica, uzvarētājs ar baudu publikas priekšā izsmēķē. Garais desmit raundos pēc punktiem uzvarēja, un man bija jāizvēlas ciešanu veids. Es pārteicos un sekretariāta pārstāvis atzīmēja abus variantus — "kukainis" un "cigārs". Aiz bailēm iekliedzies, es pamodos. Eurosport rādīja tenisu. Izgāju uzsmēķēt. Koridora tumsā oglīte gailēja, bet dūmi nebija redzami. No rīta vēlreiz, nu jau ar svaigu galvu, pārmeklēju dzīvokli. Nokāpu arī pagrabā. Apstaigāju kvartāla iekšpagalmus. Mazliet baidījos iet pie deviņstāvenēm — kur it kā tirgojot narkotikas un narkomāni uzbrūkot cilvēkiem. Tomēr cerēju, ka narkomāni vēl gulēs un man neuzbruks. Pie soliņiem satiku vairākas pensijas vecuma kundzes, viņas nebūt neizskatījās pēc narkomānēm, tālāk pilsētas parkā dažas jaunās māmiņas stumdīja ratus, es gāju pa zālienu un pārmeklēju krūmājus. Šķita, ka māmiņas ievēro manu dīvaino uzvedību un cenšas izvairīties. Taču mani meklējumi bija veltīgi, — krūmos nekā neatradu, pat tukšās pudeles. Acīmredzot kāds te jau bija darbojies pirms manis. Aizgāju otrpus parkam līdz pirmskara laika mājiņām, dažu dzīvokļu namiem, kuru pagalmus sargā suņi, kuri mani pamanījuši, pacēla galvas, bet nerēja. No Garā nebija ne miņas, gāju atpakaļ uz otru pusi, uz pilsētas kanālu, tad līdz saliņai — pārmeklēju krūmus, briksnājus, nekā aizdomīga. Atnācis līdz mājām, aizsmēķēju, sēdēju uz zaļā soliņa un domāju. Mēģināju saprast. Mēģināju saprast, ko es meklēju. Vai tiešām kāds, kurš būtu novācis Garo, atstātu viņu iemestu krūmos pilsētas centrā? Diez vai. Ja Garais slēptos no manis, vai tiešām viņš slēptos kaut kur kanāla malā? Nu, nē taču. Es vairs nemēģināju domāt, es biju kā apātijā, paņēmu nūju un gāju pārmeklēt atkritumu urnas pagalmā. Zaļie milzīgie konteineri bija pārpildīti, aizsietu celofāna maisiņu kaudze līdzās. Garais bija pazudis pirms gandrīz divdesmit četrām stundām. Uzdevums — cik daudz atkritumu mūsu kvartāla iedzīvotāji saražo vienas diennakts laikā? Ar turpat atrastu mietu es bakstīju urnas saturu, aizāķēju mazākos maisiņus ar mietu un vienu pēc otra vilku ārā, pēc brīža pie urnām izskatījās vēl briesmīgāk nekā mūsu īrētajā dzīvoklī. Mūsu! Bet es biju viens pats, Garais bija prom. Es izmisīgi durstīju un bakstīju melno celofānu. Maisiņi sašķīda skrandās. Es pat nedomāju par to, ko cenšos atrast, biju pārliecināts, ka gabalos sacirstu Garo es šeit neatradīšu. Nezinu, kas manī notika, kāpēc kā neprātīgs ar strupo mietu pluinīju tvertnē samestos fasētos mēslus, sažuvušās desas, puvekļus, novalkātas, lupatās pārvērtušās drēbes un smakojošos šķidrumus. Man šķiet, es vairs necerēju Garo atrast, tikai izpirkt savu vainu, kaut man nebija ne mazākas nojausmas, kāda ir mana vaina un kā priekšā tā jāizpērk. Izvandījis visus konteinerus, es atgriezos mājās. Iegāju dušā, noskuvos. Garais bija prom, un viņa prombūtne vairs neattiecās tikai uz mani, es ļoti labi sapratu, ka man kādam noteikti jāziņo. Policijai vai Garā vecākiem. Vai nu, vai. Gan, gan. Jo ātrāk ziņošu policijai, jo ātrāk sāks meklēt. Jo ātrāk ziņošu vacākiem, jo... Nospriedu, ka jāmet monēta. Uzkrita ģerbonis, un es zvanīju policijai. Pēc tam es piezvanīju arī vecākiem. Viņi ieradās tajā pašā vakarā. Satrauktā māte mazliet raustīja valodu, tēvs drūmi runāja ar policiju un pīpēja. Policisti rakstīja papīrus, iztaujāja mani vairākas reizes un pārmeklēja apkārtni. Viņi izjautāja draugus, kaimiņus, radus un pasniedzējus, bet bez vērā ņemamiem rezultātiem. Pēc pāris nedēļām vecāki devās pie ekstrasensiem. Vieni teica, ka viņš pats izvēlējies savu ceļu un nekāda meklēšana nav vajadzīga, citi teica, ka esot kaut kur dzīvokļa tuvējā apkārtnē, kāda akla kundze esot brīdinājusi, ka nevajag uztraukties, lai arī pazudis, Garais tomēr ir dzīvs un viņu atradīs itin drīz, bet nepavisam tas cilvēks, kurš viņu meklē. Ko vecā sieva ar to domāja, neviens neprata izskaidrot. Katrā ziņā nevienā no norādītajām vietām Garo neatrada ne dzīvu, ne mirušu. Vēl pēc kāda laika aktīvo meklēšanu pārtrauca, un Garā vārda un uzvārda ieraksts palika bezvēsts pazudušo personu datu bāzē. IV Neilgi pēc Garā pazušanas sākās aktīva cīņa pret smēķēšanu. Informatīvos uzrakstus par smēķēšanas kaitīgo ietekmi nomainīja draudi par smēķēšanas izraisītām slimībām. Vēl pēc kāda laika aizliedza smēķēt sabiedriskās vietās, cigarešu cenas dubultojās un trīskāršojas, bet draudīgo uzrakstu vietā uz cigarešu paciņām parādījās smēķēšanas seku fotogrāfijas — saārdītas plaušas un pretīgi dzelteni, cauri zobi. Tika virzīti dažādi plāni un koncepcijas par vēl drakoniskākiem sodiem smēķēšanas aizliegumu pārkāpējiem un izveidota Smēķēšanas aizliegumu pārkāpumu seku izvērtēšanas komisija. Es nesmēķēju jau divus gadus. Bet man vienmēr līdzi ir cigarešu paciņa. Garais mēdza teikt, ka neciena, tos, kuri atmetuši kategoriski izvairās no smēķētājiem, vides un priekšmetiem, kas saistīti ar smēķēšanu. — Viskrutāk ir, — Garais itin bieži atkārtoja, — ja tu vari nepīpēt, kad visi apkārt pīpē, ja vari nepīpēt, kad tev kabatā ir cigarešu paciņa, — un es viņam piekrītu. *** Gundara Ignata (viens no pagājušā gada konkursa Stāstu tramvajs uzvarētājiem) versija par metamorfozi, lai arī, iespējams, nemaz ne tā iecerēta, ir gan pašironiska, gan smīnīgi politkorekta pret lasītāju, tā neuzmācas ar vienīgo, obligāto intonāciju, — autors atzīstami prot vēstīt savu domu, iztiekot bez didaktikas.