Latviešu dažādo zināšanu līmeni par tautastērpu īsumā varētu raksturot šādi. Kāds vērsīsies pie speciālista ar jautājumu: "Vai Užavas saktiņa ir ar pieciem vai četriem akmeņiem?" Cits uzprasīs: "Vai pie tā tērpa kāda broša arī jāsprauž klāt?" Gan vienu, gan otru dēļ Dziesmu un deju svētkos tiek rīkota Tautas tērpu skate, kurā visā Latvijā tiek izraudzīti un pēc tam svētkos Rīgā demonstrēti kvalitatīvākie un skaistākie latviešu tautastērpi.
"Cilvēkiem varbūt šķiet, ka atbrauc pie viņiem tādas piecas kundzītes ļoti nopietnām sejām un izsaka asu vērtējumu, taču viņas nāk ar lielu labvēlību – lai cilvēki ieklausītos un saprastu, ka mūsu tautastērps ir novadu tērps un šīs novadu tradīcijas ir jāievēro," saka tautastērpu centra Senā klēts speciāliste Ziedīte Muze. Jau otru reizi viņai ir uzticēts koordinēt Tautas tērpu skates norisi, arī organizēt eksperšu Aijas Jansones, Lias Ģībietes, Initas Heinolas, Ilzes Ziņģītes un Iritas Žeieres darbu un apkopot rezultātus.
Šogad skates rīkotāji saņēma 105 pieteikumus – no Latvijas deju kolektīviem un koriem, folkloras kopām, etnogrāfiskajiem un koklētāju ansambļiem un arī tiem, kas tautastērpus darinājuši paši vai pasūtījuši pie meistariem jeb nokomplektējuši. 69 kvalitatīvākie pieteikumi tika izvirzīti skates otrajai kārtai. Jāpiebilst, ka šogad visiem dalībniekiem savi tērpi bija jāatgādā vērtēšanai uz galvaspilsētu, par to ekspertu kolektīvs izsaka lielu pateicību.
30. jūnijā plkst. 16 Ķīpsalas izstāžu zālē ar vairāk nekā 200 cilvēku līdzdalību varēs baudīt latviešu tautastērpu dažādību un krāšņumu īpašā uzvedumā. Tiks paziņoti arī skates laureāti.
Copy–paste nav iespējams
"Mēs esam neliela tauta, taču mums ir simtiem tautastērpu – Zemgalē vien ir zināmi 90 brunču paraugi," teic Ziedīte Muze. Viņu pašu visvairāk spēj sajūsmināt krekli ar perfektu balto izšuvumu. "Kad tādu ieraugi – tiešām skrien tirpiņas. Labi izšūts krekls mirdz! Mūsu tērpā lielākā vērtība ir ļoti smalks rokdarbs un skaisti raksti."
Kādreiz Dziesmu un deju svētkos tautasdziesmu apdares vai horeogrāfija mēdz atlēkt sāņus no tīras latviešu tradīcijas, bet tautastērpu eksperti tomēr uzmana, lai vismaz tās drānas, kas pieteiktas skates konkursā, būtu pietuvinātas vēsturiskajai patiesībai, kādu atklāj oriģinālie paraugi, piemēram, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā. Z. Muze skaidro, ka, protams, pilnīgs copy–paste vairs nav iespējams kaut vai tāpēc, ka mums vairs nav pieejami tādi materiāli, vairs neprotam savērpt tik smalkas dzijas vai izšūt tik smalkus rakstus.
Nāk klāt arvien jauna informācija par tērpiem un to valkāšanu, tāpēc diskusijas par to, kā ir pareizi vai nepareizi, šķiet, būs mūžīgas. "Šobrīd runājam par to, kā sienamas jostas," stāsta speciāliste. "Vai nosiet visu jostas garumu ap vēderu vai tomēr galus atstāt? No kurienes ir iezadzies, ka ir šie garie gali, jo principā sendienās josta vairāk bija kā auguma saturētāja strādājot? No otras puses – vai ir vērts aust tik ļoti greznus rakstus, ja tos neviens neredz? Bet varbūt tos nemaz nevajag redzēt – varbūt tie domāti cilvēkam, kas pietin tos sev klāt un jūtas drošs ar savu senču zīmēm?"
Tērpi, kurus valkā Dziesmu un deju svētku dalībnieki, vēsturiski galvenokārt ir attiecināmi uz XIX gadsimtu. Diemžēl muzejā nav tādu paraugu, kur viss tautastērpa ansamblis būtu nācis no kādas konkrētas apdzīvotas vietas, tāpēc jo grūtāks uzdevums šodien ir sakomplektēt tērpu atbilstoši laikam un vismaz aptuvenai tā valkāšanas teritorijai.
"Piebalgai nav raksturīgi ņieburi, jo ir skaisti, grezni krekli, taču dejotāji bilst, ka viņiem tos vajag – lai labāk izskatās," Z. Muze ar piemēru rāda, cik viegli ir kļūdīties. Būtu jāievēro arī tērpu vēsturiskās piegrieztnes un audumi. Piemēram, Zemgales aubes, kas pašūtas nevis no kokvilnas, bet sintētiskā tilla, drīzāk atgādinās vannas plastmasas micītes. Vīriešu vestēm mugurpusē pasākts iestrādāt melnu, spīdīgu atlasa drēbi, kaut gan tur vajadzētu būt lina audumam. Šādu piemēru ir ārkārtīgi daudz.
Latvietes zīda blūzēs
Šī Tautas tērpu skate, kurā bagātīgi pārstāvēta Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, mazāk Latgale un diemžēl pavisam nav Augšzemes tērpu, ir ceturtā skate pēc 60 gadu pārrāvuma. Kaut arī par to, kā ģērbties Dziesmu svētkos, domāja jau senāk, pirmā tautastērpu skate tika sarīkota 1931. gadā – VII Dziesmu svētkos. "Ir zīmējumi, kuros redzamas tautumeitas, tērpušās zīda blūzēs ar skaistiem izšūtiem priekšautiem, jo "kāpēc tad latviešiem būtu jāģērbjas linu audumos"?" stāsta Z. Muze un reizē atviegloti uzelpo, ka šīs tendences ir veiksmīgi pārdzīvotas.
Pēc tam notikusi vēl viena skate, un tad – pauze vairāku desmitgažu garumā. Ko tā nodarīja? "Padomju gados tērps kalpoja kā skatuves tērps – uniforma. Korī tērpi visiem bija vienādi, vienalga, vai tā ome vai jauna meitene, visas lika galvā vainagus. Iegājās arī īsie bruncīši bērniem, kaut gan senatnē arī bērnam tērps bija ar gariem svārkiem un kreklu," stāsta daiļamatniece. Tomēr, pateicoties tieši padomju saimniecībām un kolhoziem, kolektīvus vispār bija iespēja apģērbt, un tā tika saglabāta tautastērpa valkāšanas tradīcija.
Tērps kā vizītkarte
Tautas tērpu skates uzvedums būs lieliska iedvesma tiem, kuri domā par sava tautastērpa darināšanu vai iegādi. Z. Muze pamāca, ka tautastērps ir jāizvēlas ar sirdi, jo tajā staigāsim gadiem: "Kurš būtu tas tērps, kurā es gribētu staigāt Dziesmu svētkos, Jāņos vai 18. novembrī? Vismaz senāk tautastērps bija cilvēka vizītkarte – pēc tā varēja pateikt, no kāda novada viņš nāk, vai sieviete ir precēta, vai viņa ir situēta, vai ir čakla un kas ir viņas kaimiņi." Blakus tautastērpu darināšanas uzņēmumiem SIA Muduri, Anvi AM, Senā klēts, arī tautas lietišķajām mākslas studijām, piemēram, Bauskas audējām, audēju darbnīcai Vēverīši ļoti aktīvi darbojas arī individuālie tērpu darinātāji. Viņi ir ļoti azartiski, un skates rīkotāji ikreiz gaida – ar ko tiks pārsteigti nākamreiz.
Cik bieži tomēr ir novērots, ka pašos atbildīgākajos un svinīgākajos momentos – svētku gājienā vai noslēguma koncertā Mežaparka estrādē – dalībnieki ierodas ērtās iešļūcenēs (būs taču ilgi, grūti un karsti!), apkārušies ar somu somām, negludinātām villainēm, dažs labs, ignorējot jebkādas prasības, vispār džinsos un T kreklā. "Aicinu padomāt par to, kā mēs ejam svētku gājienā, jo tā ir tā reize, kad varam parādīt visu savu tautastērpu tradīcijas pārbagātību," teic Z. Muze. "Tautastērps dod stabilitātes, drošības, kā arī lepnuma sajūtu par savu tautu – par tiem meistariem, kas ir pratuši tik skaisti darināt. To vajadzētu novērtēt un izbaudīt, lai svētki ir ne tikai dziesmai un dejai, bet arī tautastērpam."
Padomi tautastērpu valkātājiem
- Bieži vien tērps izskatās slikti, jo nav izgludināts. Piemēram, villainei uz pleciem jābūt gludai, nevis tikko paņemtai no plauktiņa ar redzamām locījumu vietām. Kreklu var un vajag mazgāt bieži. Tomēr – ja uz tā ir sarkans izšuvums, krekls jāmazgā saudzīgā režīmā.
- Brunčus var droši mazgāt, ja zināt, ka dzija, no kā tie austi, ir no viena ražotāja. Atšķirīga dzija mazgājot mēdz sarauties dažādi un tādējādi sabojāt apģērbu. Ieteicams brunčus sargāt no traipiem, kodēm, izvairīties no biežas mazgāšanas.
- Vainags galvā ir liekams taisni – līdz ar matu saknēm, nevis uzacīm!
- Precētas sievas neliek galvā vainagus.
- Villaine ir kā jaciņa, kuru, atnākot uz balli, noģērbjam, tāpēc tajā nedejo. Ja tomēr dejo, villaine spraužama tikai ar vienu saktu, nevis divām.
- Gan puišiem, gan meitām josta nav jāsien tā, ka gali vēl metru plīvo aiz valkātāja.
- Puišiem lakatiņš ap kaklu jāsien tā, lai stūri neplīvo gar ausīm.
- Esam sākuši šūt pārāk garus ņieburus sievietēm un vestes vīriešiem. Lai arī dejotājiem tādās kustēties ērtāk, muzeju materiāli rāda, ka ņieburiem un vestēm jābūt īsiem.