Stāsts. Dārzs

Baudu izgaršošana viņiem aizņēma ir vēderu, ir sirdi, ir dvēseli, kura mitinājās dziļi iekšā kā brūna, maza, slidena sēkliņa vai kodols, pildīts ar zilskābi. Un dvēseles viņiem varēja būt vairākas, ar tām viņi varēja rīkoties kā modesdāmas ar cepurēm. Par sakņu dobēm un dārzeņiem jūs jau esat dzirdējuši, tie savulaik aizņēmuši tādu vietu, kur visu slavu nokrejojuši un līdz pat pēdīgam laikam lutināti no mātes Zemes tā, ka izlepuši pavisam… Aplūkosim kādu svētdienu zelta laikmetā. Uz zemeslodes atradās valsts, kuru mēs dēvējam par dārzu. Tas ir neliels zemes gabals, pilnīgi autonoms no pilsētas, kā arī dziļajiem mežiem. Katra svētdiena sākas ar dievkalpojumu. Nav baznīcas ar krustiem, bet kurmja rakums, un pie tā dārzeņu un augļu kastes. Tajās sasēdušies klausītāji, kuri uzmanīgi tver katru sludinātāja vārdu. Kurmja rakums ir kancele, no kuras par Austrumiem stāstu bārsta sarkans, nosvīdis granātābols. "Un tapa teikts, ka lielo riekstu, brūno kokosriekstu, kāds no valriekstiem bija nodevis par pāris vietām palmu ložās, kur varētu dzīvot kā teātrī un skatīties uz bēgošajām gazelēm. Tad lūk, valrieksts bija nodevis lielo. Kokosriekstu apsūdzēja valsts sazvērestībā, prokonsuli bija ābols un zemes ķēniņš vīģe. Kokoriekstu uz lielo palmu ripināja stalti un nežēlīgi banāni, aiz tiem ar lāstiem uz lūpām sekoja mango augļi, kivi, vīnogas, firziķi, aprikozes. Tie sacēla milzīgu smilšu mākoni. Viņi nonāca vietā, kur saule spīlējās zenītā un auga trīs vientuļas, trīs nolādētas palmas. Augstākajā pienagloja kokosu, mazākajā banānu, vidējā - dateli. Un tad satumsa. Saulei nebija jāredz selekcionārās nelaimes, - un krita kokosrieksts un pārsprāga, laukā šļācās salds piens, saldāks par miegu. Tas piens, tas saldums pieder jums, mani bērni, un rieksta šķiedras arī. Piens ir asinis, šķiedras - miesa. Tāda bija viņa lieta! Protams, valrieksts par to sajuka prātā un pakārās palmā kā nelietis un nokļuva mūžīgā ellē. Tur viņam vieta!" un granātābols pārtrauca savu sprediķi ar asu žestu. Augļi kastēs juta līdzi, daži raudāja - visa šī vēsture, drūmā, baisā senatne un pašuzupurēšanās, kas pārspēja deviņu zibeņu spēku, ir neaptverama. Augļi mēģināja atšķetināt jēgu. Jo vairāk domāja, jo aizplīvurotāka kļuva ticība. "Ņemiet asinis! Jums tās vajag!" Sludinātājs ar asmeni pāršķēla sev vēderu: ārā sprāga skābi, sarkani un sulīgi kauliņi. "Austrumi darbojas pār visu, ņemiet sulu - tā darīs jūs garā stiprus!" Parasti tā arī beidzās dievvārdi svētdienas rītos, kad kastēs sēdēja mazgāti un uzspodrināti augļi. Kastei atplīsa mala, un augļi izbira pa zāli un steidzās savās darīšanās, kur nu kurais. Sekoja birģeru pastaiga. Svētdienas saule tos sauca. Dārzu pārdēvēja par pilsētas parku, un augi cits citu dēvēja par buržuā. Kreisajā sānā, pie upeņu krūma bija izlaidies patisonu pūtēju orķestris, kas atskaņoja svinīgus maršus. Zem vecās ābeles stāvēja dekoratīva saulsardze, kura pārdeva asins glāzi vai trūdu kūku. Birģeri ieturējās un staigāja ar dāmām, tādām pašām auglenēm. Āboli bija kā čomi vai arī ļoti ievērojamas personas ar sārteniem vaigiem un kātiņu, uz kura uzmaukts cilindrs vai salmu cepure. Tos viņi mūždien cilāja, satiekoties ar pārējiem dārza aristokrātiem. Āboli dalījās dzimtās: Antonovkas, Rožāboli, Dzidrie, Pepiņi, Bumbierāboli, kuriem attāla radniecība ar bumbieriem. Pastaiga vilkās no pulksten 11 līdz 12 pusdienā. Bumbieros ritēja karaliskas asinis, jo viņi bija ar milzīgu pašcieņu. Skaļi čalodamas grozījās plūmes ar pūkainu miziņu; ja plūme izrādījās kungs, tad katru rītu skuvās, braucījot zodu gar dadžu lapām. Virknītē tecēja jāņogas. Tur bija vesela pansija, viņām dienā bija četras ēdienreizes. Jāņogas aplūkoja mākslas darbus - koku mizu un puķu bārkstis. Vispār, jāņogu pansijā jebkurš jaunatnācējs kļuva par snobu, tāpēc jau arī viņas bija tik skābas. Upenes nodarbojās ar sportu, viņām bija ķermeņa talants. Skrēja, leca, boksējās un spēlēja spēles ar lielu aizrautību. Vienīgi, ķirbis bija neprecējies, - ar biešulapas mutautiņu viņš slaucīja sviedrus un skaļi strēba kafiju. Ķiršiem veidojās daudzi pāri, sarkanie mīluļi sabiedrībā rādījās, tikai stingri saķērušies rokās, mīlestība viņu vidū bija svēta un laulības šķiršanas viņi nepazina. Zemenes strīdējās politisku iemeslu dēļ, taču tas bija drusku aplam, jo nekādas īstas politikas vispār nebija. Tā notika katru svētdienu. Augļi bija aizmirsuši savus tēvus ziedus, kuri, cīnoties ar salu un salnu, bija izveidojuši dārzu. Augļi bija aizmirsuši saknes, kuras viņu dēļ pūlējās, ierakās dziļi zemē un neredzēja dienasgaismas. Tā ilgi vairs nevarēja turpināties, jo labklājība kādreiz izsmeļas un pūšana ir dabisks stāvoklis. Jūs domājat, ka ziedi atņēma augļiem smaržu un saknes atņēma augļiem spēku? Nē, jūs maldāties. Selekcionētai civilizācijai punktu pielika pāris izbadējušās mutes. Lūza koki, tika samīti ziedi, izrautas saknes. Mutes kārīgi rija, ka šķīda omulīgo augļu asaras, jo labās dienas vairs neatgriezīsies. Vien daži ķiršu pāri noslēpās. Bet ne uz ilgu laiku, kad dārzs bija līdz pēdīgam apgānīts, kāda mute atrada arī ķiršus. Mute. Am! Laikmeta zelts tutū. Mute. Tfū! Un izspruka ķiršu kauliņš - mazā, saulainā, kokainā sirds.