I. KRŪZE
Atbildes uz B.A. vēstulēm
x x x
paldies par vēstuli
jā ― esmu Latvijā
esmu pat vairāk ―
esmu mājās un peldos
peldos pilnmēnesī
peldos Gaujā
peldu Mēnesim pakaļ
bet šis pakaļ Jupīteram
vārdu sakot spēlējam sunīšus
viens otru ķeram
un kad visi ir noķerti ― tā uz rīta pusi
un pamalē gaišums jaušams
es Gauju pārpeldējis
varu beidzot mierīgi gulēt
uz lauriem ― kā šūpulī kādreiz
un klausīties pērkonā ― kā tas klusē
tā arī neatnācis ― palicis viņā pusē
vien pāris vējnestas lāses
Tavā vēstulē atsūtījis
pāris sēkliņu šaubu ― vai manu Gauju
vispār var pārpeldēt
vai es vispār gribu to izdarīt
ja Tu savā joprojām peldi
zinu vienīgi to
ka neatbildu Tev velti
x x x
Biju aizbraukusi līdz jūrai. Tumša, pelēka,
ledus gabali būkšķēdami viļņojas krastā.
Bet debesis gan skaistas, arī pašlaik. Un es iedomājos ― sen neesam parunājušies par lietām, kas sasilda sirdi.. Ko dara koki pie Gaujas?
stāv rindās tā kā skolotāji mācot paklusēt
un savā vietā mierā nostāvēt
un svešas nemeklēt
un palu nebīties un neaizbēgt
stāv ― mācot stāvēt nevis apkārt staigāt
stāv ― mācot klausīties un nevis klaigāt
stāv priekšā man kā vesels gurū koris
un cik vien atceros ― neviens
nav sānis paspēris ne soli
nav vārda pateicis
nav tātad samelojis
Kā jūtās ābeles Tavā dārzā? Vai tām sniegā nav auksti?
tas atkarīgs no mums
un tā tikai liekās ― ka ābeles ziemā skumst
visdrīzāk ― spēlē pantomīmu ― rotaļājas ar ēnām
dejo rotājušās ar sniegu
bet visu to ― lēnām lēnām
un uz debesu fona zīmējas un atmirdz tālajā
agro vakaru saulē ― sarkanīgajā
un domā un sapņo vēl
un sarunājas ar mani
bet visu to klusi klusi ― pavisam nedzirdami
Un vai esi saticies un parunājies ar Ojāru Vācieti
kādā mirkļa uzplaiksnījumā?
esmu ― bet no tālienes
viņš tagad guļ zem sava skudru pūžņa
apsnidzis (tāpat kā es) ar skudrām kopā
kalnā pārvērties
un dzeju neraksta uz papīra bet sapņus domā
un sevī iznēsā un piedzemdē
un palaiž pasaulē
- ja viņa virsotnē Tu uzkāptu
tad ne vien Rīgu ― Šambalu Tu redzētu
x x x
Vakaros, braucot pāri tiltam,
debesīs vienmēr var ko skaistu ieraudzīt.
Šovakar gan - skaistais mijās ar smeldzīgo –
ieraudzīju atgriežamies gājputnus .
Precīzs, kārtīgs, nosvērts,
un nedaudz noguris gājputnu kāsis
gaišajās debesīs.
Un šovakar sola sniegu!
Tikai putnus tas laikam nesatrauc,
jo viņi ir atgriezušies mājās.
no tiltiem vienmēr paveras plašums
kā jau no visa kas savieno
uz Tava tilta satikās
skaistais ar smeldzīgo
gaiša debess
noguris gājputnu kāsis
uz mūsu sapņu fona
mūsu realitāte
tilti
gājputnu ceļi
mazumiņš zemes
debesis pāri klājas
un līdzsvars
starp diviem spārniem
vienas asinis visiem mums
visiem mums vienas mājas
II. KRŪZE
Veltīts Agitai
x x x
vēja plosīti mākoņi
saules riets jūrā ―
pilnīga interpretācijas brīvība
neviena punkta uz „i” ―
stāsts visiem kas neredz galu
varbūt vienīgi … tur ―
pie Dalī
… vējš notrauca lapas
no kokiem un rakstāmgaldiem
- piedodiet, kundze,
ka Zeme griežas tik ātri
- nu ko jūs, mans kungs,
es pateicos jums
ka negribat savaldīt neko
un paliekat tāds kāds esat
Svētdienas rīts. 12.12.2010.
siltas krāsns
un vieglas mūzikas pavadījumā
(Dinah Washington sings the blues)
aiz loga kaisās sniegs
noapaļojot
vakar iemīto pēdu asās malas
vecās ābeles
pastiepušas zaru rokas
ļauj sniegpārslām sevi ietērpt jaunā tērpā
Tu esi vēl gultā
aizmigusi
un rāmajā rīta sapnī
vēro kā aizsnieg
Tevi šurp atvedušie ceļi
Šovakar
krēsla sakustas
- ā-ā ― tu izpūti dūmus
- es saviļņoju Tavu pasauli
celiņš aizlīkumo tumsā
- labi izplānots
- nekas nav jāplāno
jāļauj visam notikt
pašam no sevis
sisina sienāži
vienīgā skaņa ir atbalss
Nogurums
skaists nogurums
jums acīs šovakar, mans kungs,
kā vēl jums pakalpot
... un jūsu zods
tik maigi cēls
kā mana vaiga piekļāvienam izveidots
kā vēl jums pakalpot, mans kungs,
jums acīs šovakar
tik miera pilns
un sapņains nogurums
III. KRŪZE
Vienpusējs dialogs ar Amandu Aizpurieti
Es lasu Tavu dzeju
dzejolis ir vēstule
sev pašam (vienkāršais variants)
vai garāmgājējiem
es lasu Tavu dzeju
es Tevi pašu lasu
pa gabaliņam
un lieku kopā
kā mandalu? ― varbūt
kā mozaīku? ― arī
kā vitrāžu!
un katrā stikliņā
viscaurspīdīgākā
vissīkākā
Tu esi visa
es lasu Tavus stikliņus
un pārlasu
ar sagraizītiem pirkstiem
- asinis?
brūces piedeg un aprētojas
bet nedziest
jo katrā stikliņā
Tu
esi koncentrējusies visa
… bet ar rētām es nelielos
es vienkārši negribu būt garāmgājējs
Miršu vārdi
no vārdiem atkarīga
nevis vairs no jūtām
ne vairs no brendija no opija vai tabakas
no vārdiem atkarīga
miršu
... no miršu mūžam zaļiem
no birstošiem kā smilts
no irstošiem pa visiem galiem
no visvisādiem es …
pat nenomiršu
pat neieniršu ― peldēšu pa virsu
vārdu straumēm
vējiem padevīga
no visa pārējā pavisam brīva
tik vesela
tik neplīstoša vairs
tik nepiedodami
tik nodevīgi nemirstīga
x x x
tad tu apsēdies parkā uz sola
un paskaties sevī
tavi vecāki bija plānojuši savādāk
bet tagad tu esi no izmirstošas paaudzes
no drūpoša laika
nošu līnijas viļņojas tavā ādā
uz lūpām vārdi kā krevele
un viņa Tev atbild
... jā ― ko gan lai viņa Tev atbild
ja Tu tos kreveļainos vārdus pati liec
uz viņas ―
Tavā rekviēmā sakodītām lūpām
liec vārdiem atrecēt
ļauj viņiem lāsot tecēt
degt
pār drupām ― barikādēm
lāpā svecē
jāņtārpiņā
pilnmēnesī
vēstnesī
liec viņas lūpām asiņot
bet plānus ― neaiztiec
jo plāni neiekļaujas mūsu kompetencē
ne viņas vecāku
ne viņas bērnu
itin visi
bet Tu ―
tur esi ierakstīta tāda kāda esi ― tici!
... starp citu ― arī es
un visi visi citi
x x x
rimtajā gaisā kļavlapas aizlido katra pa savu ceļu,
dažām gandrīz izdodas pārvērsties par zeltzvirbuļiem.
liekie cilvēki
plaukstās žāvē no peļķes izzvejotus izsmēķus.
vecais provinces dzejnieks,
kurš ik gadus zvanīja, lai apsveiktu vārdadienā,
šogad nepiezvanīja.
labāk laikam nezināt, ko tas nozīmē.
rudens kā haika,
bet visus hieroglifus tomēr vēl nesaprotu.
reiz Tu teici
ka Tev patīk ja noslēpumi paliek neatklāti
es reiz teicu
ka man patīk lasīt japāņu dzeju oriģinālā
vecais provinces dzejnieks
tagad pārgājis uz haikām
raksta pirmvalodā
un mēs lasām
jo ir rudens
un lapas pārvēršas Tavos zeltzvirbuļos un
neļaujot mums sevi mānīt
aizlido katra pa savu ceļu
kur staigā liekie cilvēki
un vairs nelasa
ne lapas ne zīles ne kastaņus
bet plaukstās žāvē
no peļķes izzvejotus izsmēķus
… plaukstās ― rudensdzeltenās
no izsmēķiem
un katrā ar savu haiku