Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Un ko mēs? Septiņi dažādu paaudžu mākslinieki dalās pārdomās, kā turpināt radīt pēc 24. februāra

Šodien paiet tieši divas nedēļas, kopš Krievijas karaspēks rītausmā iebruka Ukrainā. Kopš tā brīža laiks ir ritējis citā tempā. Citkārt divas nedēļas būtu paskrējušas, pat īsti nepamanītas, bet tagad katra sekunde tiek pavadīta galēji nospriegotās emocijās, visas pasaules labas gribas cilvēkiem lūdzot par veselā saprāta atgriešanos.

Šis materiāls tika iecerēts un mākslinieki uzrunāti 28. februārī ar nodomu viņu pārdomas un reakciju publicēt jau nākamās dienas numurā. Atzīšos, tajā brīdī tas bija gluži savtīgi darīts, jo man pašai bija nepieciešams padoms un, galvenais, pleca sajūta, ka neesmu viena tāda, kurai šoks par notiekošo liedz skaidri domāt un saprast, ko un kā vispār turpināt rakstīt. Vai tiešām tālāk tikai par karu? Jo viss cits uz brīdi likās… ja ne amorāli, tad vismaz nepiemēroti.

Esmu pateicīga māksliniekiem, kuri bija gatavi atsaukties tajā pašā mirklī un neteica, ka mani jautājumi ir visai naivi un atbildēšana uz tiem viņus pat pazemo. Vai tiešām kāds vēl šaubās, ka māksla ir vajadzīga un ka tā ietekmē pasauli? Bet reizēm, īpaši šādos brīžos, manuprāt, ir ļoti svarīgi to visiem kopā atkārtot. Un, kad no Ņujorkas brīdi pirms došanās uz Ukrainas atbalsta manifestāciju Taimskvērā atrakstīja animācijas māksliniece un režisore Signe Baumane, ka ar šiem jautājumiem pati "ir mocījusies pusi dzīves", tas tiešām mazliet uzmundrināja. Sapratu, ka, iespējams, šīs septiņu dažādu paaudžu mākslinieku pārdomas palīdzēs arī citiem.

Jau pēc pirmajām iesūtītajām atbildēm bija skaidrs, ka viedokļu kopa pāraugs par kaut ko plašāku nekā dienas avīzes publikācija. KDi redakcija ir pateicīga par atsaucību, jo zina, cik tas šoreiz visiem bija grūti. Vairāki mākslinieki atzinās, ka savus dažus teikumus ir rakstījuši četras stundas, nonākot visai trauksmainā stāvoklī.

Šis materiāls ir vēsturisks. Imants Lancmanis vēl raksta: "Putins nav visa Krievija. Eho Moskvi un Doždj kanālā var apbrīnot, ar kādu domas dziļumu, analīzes vērienu un formas spožumu, ar kādu nicinājumu un naidu īstā krievu inteliģence spēj atmaskot savas valsts režīma noziedzīgumu." Bet šobrīd jau jāraksta atsauce, ka šo neatkarīgo mediju darbība Krievijā ir liegta. Tā ir liecība, cik ātri šajās dienās ir mainījušies notikumi.

4. martā plkst. 9.45 pēc Latvijas laika 150 sabiedrisko mediju raidstacijas apvienojās kopīgā akcijā, lai vienlaicīgi atskaņotu Džona Lenona vienotības un miera dziesmu Give Peace a Chance. Bet tikpat svarīgi ir ieklausīties režisores Māras Ķimeles teiktajā, ka tagad nevajadzētu sākt štancēt pretkara izrādes, uz kurām neviens negribēs iet.

Šajās dienās ir daudz runāts par sarkanajām līnijām, ciktāl mākslinieks var atļauties būt apolitisks. Nāk prātā Latvijas vēstures dokumentālists Eduards Kraucs (1898–1977), kura kamera liecinājusi gan par brīvās Latvijas gleznaino dabu, gan – par padomju realitātes ienākšanu Latvijā. Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.

1. Kā traģiskie notikumi Ukrainā atsaucas uz jūsu pārdomām par mākslinieka sūtību?
2. Kur, jūsuprāt, velkama robeža, kad māksla vairs nevar būt apolitiska?
3. Ko jūs personīgi kā mākslinieks šobrīd varat darīt?
4. Vai mākslas spēks stiprināt, uzmundrināt cilvēka garu saistāms tikai ar sociāli aktīvu mākslu?
5. Vai māksla var kaut ko ietekmēt? Kā?

Imants Lancmanis, mākslas vēsturnieks, gleznotājs

Tik izšķirīgos cilvēces likteņgriežos, kādus piedzīvojam pašlaik, karavīra vai hakera loma ir lielāka, nekā var dot mākslinieka profesija. Nevar jau zīmēt pretkara baložus, kā to savulaik veiksmīgi darīja Pikaso. Vairāk var paveikt aktieri, mūziķi, literāti, jo gan viņu vārds un autoritāte, gan prasme uzskatāmi un emocionāli ietvert domas vārdos palīdz veidot tautas kopīgo apziņu, vienotības sajūtu par to, ka elpojam un domājam vienā virzienā. Miljoniem NĒ! vārdu noziedzīgajai Krievijai un miljoniem JĀ! vārdu varonīgajai Ukrainai ir jāaplido pasaule un jāsavienojas enerģētiskā dvēseles kliedzienā.

Šobrīd mūzas paklusē. Galvenais, ikkatram vispirms ir jābūt pilsonim, cilvēkam, kas spēj atšķirt labo no ļaunā un grib to paust savai apkārtnei. Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka Putins ir Krievijas ļaunais dēmons, kas pazudinās savu zemi, nu izrādījies, ka viņš to grib darīt ar visu pasauli. Bija jānāk šim karam, lai beidzot to ieraudzītu katrs domājošs un just spējīgs cilvēks. Man ir bezgalīgs gandarījums par vienotību, uz ko izrādījusies spējīga diezgan egoistiskā, izlutinātā un komfortu alkstošā Rietumu pasaule. Cik daudz labestības raisījusi šī traģēdija! Noticis neticamais – cilvēce var saliedēties uz cilvēkmīlestības, līdzcietības un ļaunuma nepieņemšanas pamata, arī apzinoties, ka Krievijas sodīšanai ar izolāciju nāks līdzi ļoti nopietnas blaknes, kas skars ikvienu valsti. Arī Latviju, kur galvenais nav gāzes rēķinu palielināšanās. Latvijai nedraud tiešs iebrukums no Krievijas puses, taču jo nopietnāks ir cits apstāklis – Putina nozombētā cilvēku masa, kas dzīvo gan aiz robežas, gan arī mums blakus, kaimiņu mājā, un darbojas kā apslēpta mīna. Tas šķiet neiespējami, pretēji veselajam saprātam, taču Putinam ir plašs masu psiholoģiskais atbalsts, vismaz puse Krievijas iedzīvotāju attaisno iebrukumu Ukrainā. Krievu mentalitātei piemītošais ideālisms, paradums ticēt vadoņiem, nespēja kritiski vērtēt lietas un nevēlēšanās atzīt savas kļūdas ļāvis tiem pakļauties oficiālās propagandas veiklajai apstrādei. Ja puse krievu joprojām domā, ka masu slepkava Staļins ir izcils valstsvīrs, tad nav pārsteigums, ka puse iedzīvotāju šobrīd atbalsta Putinu. Tas zināmā mērā attiecas uz krievvalodīgajiem mums līdzās. Te slēpjas uzdevums – panākt, lai Rietumu civilizācijas apvienošanās pret Krievijas izraisīto ļaunumu nenestu līdzi aklu naidu pret krievu nāciju kā tādu. Putins nav visa Krievija. Eho Moskvi un Doždj kanālā var apbrīnot, ar kādu domas dziļumu, analīzes vērienu un formas spožumu, ar kādu nicinājumu un naidu īstā krievu inteliģence spēj atmaskot savas valsts režīma noziedzīgumu. Līdzīgi domā daudzi, tomēr Krievijā virsroku ņēmis klusējošais, pazemīgais vairākums.

Ja Latvija nebūtu paspējusi iestāties ES un NATO, tagad mēs jau dzīvotu Krievijas vasaļvalstī vai mazākais – Daugavpils pēc Doneckas parauga būtu kļuvusi par "Dvinskas tautas republikas" galvaspilsētu. Ja latvieši nepratīs naidu pret putinisko ļaunumu nesaistīt ar visiem krieviem un, galvenais, mūsu līdzpilsoņiem, ja nespēs atrast saprašanos, daudziem no tiem sapnis par "Dvinskas tautas republiku" turpināsies. Tas saglabās citādi domājošo cilvēku slāni mūsu vidū, graus viņu vēlmi strādāt Latvijas Republikas labā un liks vērties uz austrumiem. Jāizmanto brīdis, kad Putina noziegumi pret Ukrainu un, galvenais, pret savu paša valsti sasnieguši augstāko pakāpi, lai atvērtu krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju acis, lai runātu ar viņiem un liktu saprast, kāda priekšrocība ir dzīvot Latvijā. Ir jāizmanto arī katra iespēja runāt ar draugiem vai paziņām Krievijā, lai palīdzētu viņiem izkļūt no propagandas meliem. Putina režīmu var sagraut tikai no iekšpuses.

Patiesi liela māksla nevar būt apolitiska. Katra cilvēka pašcieņa un godaprāts prasa pakļaut savu pasaules uzskatu un vērtējumus morāles mērauklai, nepieņemt nevienu agresīvu politiku. Māksla maz var ietekmēt karu tā norises brīdī, toties tā dod izvērtējumu notikušajam, pārvērš to filozofiskās atziņās un mākslas tēlos, kas sabiedrībai ne tikai atrāda kara noziegumus, bet arī ļauj saprast nākotni.

Signe Baumane, animācijas māksliniece un režisore

1. Katrs var interpretēt šo sūtību citādi. Man liekas, ka mākslinieka sūtība ir izpaust to, kas ir sabiedrības zemapziņā. Šī izpausme spēj ielauzties arī sabiedrības apziņā. Šī zemapziņas izpausme ne vienmēr tiek izmantota labdarīgiem mērķiem un idejām. Arī mākslinieka ego vai uzskati bieži vien aptumšo viņa spēju kalpot šai sūtībai.

Mākslinieks rada tēlus, skaņas, vārdus un iemet tos sabiedrībā ar cerību, ka rezonēs. Dažreiz rezonē tik ļoti, ka šī rezonanse maina sabiedrību. Bet lielākoties mākslas darbu rezonanse ir intīma, neliela mēroga. Mani, darbi, piemēram, nerezonē ar plašu publiku, tie neietekmē sabiedrības viedokli masveidā. Tie nāk no manis kā reportāža pašiem tuvākajiem draugiem par manas iekšējās pasaules cīkstēšanos ar ārpasaules spiedienu, un šīs reportāžas rezonē ar līdzīgi domājošajiem, nostiprinot mūsu garīgo draudzību.

Es sajutu šo rezonansi, kad pirms vairākiem gadiem pirmo reizi izdzirdēju Ukrainas grupas DakhaBrakha mūziku. Caur šo mūziku sajutu radniecību, sapratni un draudzību.

Un varbūt tieši tas ir mākslas spēks – spēja savienot cilvēkus šajā garīgajā draudzībā un atklāt mums acīmredzamo, ka visi esam trausli cilvēki trauslā pasaulē, ka mums tā ir jānosargā un jāsargā mūsu cilvēciskums.

Bet lielgabalu un tanku priekšā šī trauslā spēka apziņa sāk gaist.

2. Es nezinu, kur tāda doma radusies, ka mākslai jābūt apolitiskai. Varbūt tas nāk no padomju laika, kad māksliniekiem bija izvēle vai nu sadarboties ar režīmu un taisīt propagandu, vai arī pieņemt nostāju, ka esi apolitisks, un strādāt ārpus režīma noteikumiem?

Māksla, manuprāt, vienmēr ir bijusi politiska. Visu apbrīnotās Mikelandželo radītās Siksta kapelas freskas ir baznīcas propaganda, neskaitāmie karaļu portreti ir politiskas varas glorifikācija. Vai, piemēram, Goijas Kaprīzes, kas kritizē sabiedrību, kurā viņam bija jādzīvo.

Robežas starp mākslu un politiku nekad nav bijis.

Bet tā ir paša mākslinieka izvēle, ko darīt traģēdijas priekšā, – vai gleznot Gerniku (Pikaso) vai izgriezt no papīra puķes (Matiss). Vai nakts vidū ar aerosola krāsām uzburt tēlus uz māju sienām un mūriem (Benksijs).

Mums vajag visu veidu pieejas.

Taču konkrēti šinī brīdī, kad ir karš Ukrainā, nevienam cilvēkam Rietumu valstīs – mākslinieks vai ne – nav iespējams būt apolitiskam. Tas būtu amorāli.

Šis karš mums arī atgādina citus karus, par kuriem mēs klusējam. Karš nav politika, tā ir organizēta masveida slepkavība.

3. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis arī ir mākslinieks. Aktieris, komiķis – tātad mākslinieks. Piemērs mums visiem.

Bet, tā kā mēs neesam Zelenska kurpēs, ko mēs varam darīt šeit un tagad? To pašu, ko citi cilvēki dara, – palīdzēt bēgļiem, iet uz protestiem, ziedot naudu, runāt ar līdzpilsoņiem, kuri varbūt vēl nesaprot kara iemeslus u. c.

Un pats svarīgākais – mums jāturpina savs darbs, par spīti šausmām un satraukumam, jāturpina kopt vietu Mākslai un Kultūrai. Tā ir telpa, kurā var norisināties sabiedrībai svarīgas sarunas un strīdi, ko var izšķirt bez vardarbības. Viens no demokrātijas pamatakmeņiem ir demokrātiska māksla.

Es katru rītu mēģinu strādāt pie scenārija. Rakstīšana ir kluss process, kurā no nekā tiek savērpti tēli un pasaule. Bet man vienkārši nekas nevērpjas, kad tiek bombardēta Kijiva un Harkiva. Atliku to malā un tagad drudžaini zīmēju. Kāda šiem zīmējumiem nozīme – vai tie ir Gernika vai no papīra izgrieztas puķes –, es vēl nezinu. Kā jau teicu, mēs, mākslinieki, esam sabiedrības zemapziņas paudēji, nevis analizētāji.

4. Protams, nē.

Bet nezinu, vai mākslas uzdevums ir "uzmundrināt" cilvēku. Piemēram, šobrīd manā galvā atkārtoti griežas ļoti sērīgā Billijas Eilišas dziesma no Džeimsa Bonda filmas No Time To Die. Dziesmai nav nekāda sakara ar dienas traģiskajiem notikumiem, bet tā izsaka, kā es šobrīd jūtos. Un tas palīdz.

5. Nezinu nevienu tādu gadījumu, kad kāds mākslas darbs būtu apturējis karu. Bet domāju, ka mēs visi kopā, kopjot savu iekšējo un ārējo pasauli, varam apturēt nākamos karus.

Mākslinieks neražo informāciju, bet tādu kā "mistisku spoguli", kurā var saskatīt nākotnes aprises. Mēs ietekmējam nākotni ar to, kādus tēlus izvēlamies šodien radīt un kādus stāstus stāstīt.

Sabiedrība skatās un klausās.

Andrejs Verhoustinskis, dokumentālā kino operators un režisors

1. Neesmu pārliecināts, ka māksla izglābs pasauli, bet katrā ziņā palīdzēt tā var gan ikdienā, gan force majeure apstākļos. Pirmkārt, jau mums katram ir pilsonisks pienākums nebūt vienaldzīgam un neaizmirst cilvēciskās vērtības. Brīvība un demokrātija ir kopjamas lietas, kurām jāziedo laiks un diemžēl dažbrīd arī asinis. Kā teicis Tomass Džefersons – brīvības koka saknes ik pa laikam ir jāapslaka ar patriotu asinīm. Patlaban visas Eiropas vārdā to dara ukraiņu tauta, pretojoties Putina režīma agresijai.

Tad seko mākslinieka veidota situācijas interpretācija vai vispārinājums.

2. Šajā laikā māksla a priori nevar būt apolitiska. Ja tu stāvi malā, tu klusējot atbalsti agresoru. To, kas notiek, ja katrs domā vienīgi par sevi un tikai vēro, kas notiek pie kaimiņiem, mēs piedzīvojām jau Otrā pasaules kara sākumā. Mākslai nebūt nav jābūt urrāpatriotiskai vai patosa pilnai, bet mākslinieka attieksme pret būtiskākajiem mūsu eksistences jautājumiem ir nojaušama jebkurā gadījumā.

3. Galvenā ir pilsoniskā nostāja, kam pakārtota mākslinieciskā darbība. Es personīgi droši vien varētu veidot dokumentālo filmu, bet dokumentalitāte prasa ļoti strauju reakcijas ātrumu. Ikdienas pienākumu purvs iesūc, un tu jau esi nokavējis. Vienmēr paliek iespēja veidot analītiskāku, vērtējošāku un reflektējošāku filmu jau pēc notikumu atrisinājuma.

4. Noteikti ne. Kamerstilā veidota divu cilvēku psiholoģiskā drāma var skatītājus spēcināt ne mazāk kā sociāli aktīvs mākslas darbs. Iegūtā pieredze un empātija mākslas pārdzīvojumu var pārvērst visnegaidītākajā rezultātā.

5. Ja māksla neietekmētu, tad droši vien skatītājiem, klausītājiem, lasītājiem tā nebūtu nepieciešama. Tā var ietekmēt gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā. Manuprāt, pilnīgi noteikti varam teikt, ka Jura Podnieka filma Vai viegli būt jaunam? 80. gadu beigās Latvijā (un ne tikai) atstāja dziļas pēdas indivīda apziņā, kā arī mainīja kaut ko būtisku visas sabiedrības uztverē. Tas bija tikai viens no gredzeniem mūsu neatkarības ceļā, bet neaizstājams un nozīmīgs.

Māra Ķimele, teātra režisore

Mana pārliecība ir, ka mūsu eksistence nebeidzas ar aptaustāmo un jebkura cilvēka – ne tikai mākslinieka – katrs darbs un katra doma ietekmē realitāti. Jā, biju pie Kongresu nama, jā, raudāju, ziedoju, kā mēs visi. Mākslas jēga ir padziļināt spēju saredzēt, sadzirdēt, sajust, izprast. Paldies tiem, kuri nokrāsoja zildzeltenu uzvaras pieminekli! Tā ir māksla – reaģēt un rīkoties nepastarpināti. Pirms četriem gadiem Klaipēdā iestudēju Antigoni – stāstu par meitenes cīņu pret varmāku. Mūsu izrādē tas bija Putins, kuru izcili spēlēja Darjus Meškausks. Žēl, ka nav izrādes ieraksta, tieši pašreiz tā būtu jārāda. Tā ir liecība mākslas spējai skatīties nākotnē. Bet, nedod Dievs, tagad štancēt pretkara izrādes, uz kurām neviens nevēlētos iet, jo realitāte ir pārāka. Esam kopā ar Ukrainu sirdīs, domās, iespējamā rīcībā.

Renārs Kaupers, dziedātājs

1. Aroda sūtība jau nemainās arī krīzes brīžos. Ralfs Eilands ar komandu parādīja lielisku piemēru, zibenīgi noreaģējot un sarīkojot koncertu, kurā mūziķi varēja piedalīties un emocionāli atbalstīt ukraiņu tautu. Galvā griežas klauna Slavas Poluņina teiktais: ja kaut kur ir konflikts, man jābūt abās pusēs, lai atgādinātu par cilvēcību. Zvanu mūsu aģentei Katjai Kijivā, viņa nepārtraukti pārvācas no vienas vietas uz otru, meklējot drošāku stūrīti, jo visur bombardē. Abi izraudamies un tad ar apbrīnu runājam par ukraiņu cīņassparu. Viņa saka: "Mēs izturēsim. Uzvara būs ar mums!" Tad zvanu saviem krievu draugiem, kuri saka: "Renār, mēs izjūtam šausmas, satraukumu un kaunu. Mēs nezinām, kas būs tālāk, ko tagad darīt. Un tādu kā mēs ir vairākums." Arī viņi ir pelnījuši līdzcietību. Cilvēcības un sapratnes veicināšana pat kara apstākļos ir ļoti svarīga sūtība, jo citādi šī agresijas ķēde nekad nebeigsies.

2. Māksla ir brīva. Tā nes cerību un iedvesmu cilvēkiem visā pasaulē. To nevajadzētu ierobežot un politizēt. Cita lieta – pašu mākslinieku politiskā vai reliģiskā pārliecība, kas saka, kur piedalīties un kur – ne. Vai arī ārkārtas situācijas, kā šobrīd karš Ukrainā, kad nav iespējams vienaldzīgi noskatīties notiekošajā.

3. Man ir bijis gadījums, kad cilvēks nāk klāt un saka: "Jūsu mūzika man izglāba dzīvību. Es biju dziļā depresijā un gribēju izdarīt pašnāvību, bet, klausoties jūs no rīta līdz vakaram, es tiku ārā no bedres."

Pilnīgi cits gadījums – ielu mākslinieks Benksijs savos darbos runā gan par bēgļu uzņemšanu Eiropā, gan Izraēlas un Palestīnas attiecībām. Viņš aktualizē šos jautājumus. Un tad atcerēsimies, kādu vētru sacēla Brektes murālis! Māksla provocē, dziedē, liek domāt, vērtēt. Un, protams, neaizmirsīsim mākslu tās skaistajā, aizkustinošajā formā, kas ļauj cilvēkiem ikdienišķi papriecāties, skumt un dzīvot šo dzīvi aizraujošāk un interesantāk.

5. Imants Ziedonis skaisti saka: "Un ko mēs? Mēs varam abi stiprāk mīlēt viens otru. Un savus bērnus audzināt mīlestībā. Varbūt dažus tuvus draugus. Un vēl tos cilvēkus, kas mums tic. Ko mēs vairāk varam?"

Tatjana Krivenkova, gleznotāja

Tas pie tevis atnāks – galvenais ir saglabāt sevī Cilvēku un pēc iespējas palīdzēt citiem. Jāsarunājas visās valodās. Katram ir balss un auditorija.

Kirils Ēcis, dzejnieks, mūziķis

Šāda mēroga katastrofa skar ikkatra izveidoto kārtību, kuras noteikumu saskaņā mēs turamies kopā. It kā kāds pēkšņi būtu atvēris mājokļa logus un durvis un caurvējš mētātu apkārt visu, kas iepriekš šķitis kaut cik pastāvīgs un uzticams. Kādu brīdi jebkura kustība liekas absurda un liekulīga, tomēr ir skaidrs, ka ir jāceļas un mazāk vai vairāk redzamās izpausmēs jāturpina manifestēt brīvību – māksliniekam vai "nemāksliniekam" – tāda tā sūtība.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja