Topošais muzejs kolekcijas veidošanā orientēsies uz Baltijas jūras reģionu, tas nozīmē arī īpašu uzsvaru uz Baltijas valstīm. Jādomā, neviens mākslas lietpratējs nav pret to, ka latviešu mākslas virzīšanai starptautiskā apritē tiktu izmantots ne tikai Latvijas un Rīgas, bet arī spēcīgais Baltijas zīmols. Tomēr problēmas rodas, ja katras valsts patriotiem liekas, ka kopēja, vienojoša identitāte noplicina atsevišķās, tām kaut ko laupa. Varbūt tieši otrādi – pastāvot uz latviešu mākslas neapšaubāmo unikalitāti, mēs atņemam tai spēju pārstāvēt plašākas, reģionālas parādības, iespēju tikt skatītai patiesi Eiropas un pasaules kontekstā? Iespējams, pareizās atbildes varētu dot cītīgāka mājasdarbu pildīšana – biežāki Lietuvas un Igaunijas apmeklējumi, izstāžu apmaiņa starp valstīm un aktīvāka kaimiņu mākslas kolekcionēšana. Par novērojumiem un secinājumiem, kas radušies, regulāri apmeklējot izstādes kaimiņvalstīs, lūdzām izteikties mākslas kritiķi un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izglītības programmu līdzveidotāju
Valtu Miķelsonu.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
***
Pirmdienas rītā sakot kolēģiem vai paziņām, ka nedēļas nogalē apskatīju jaunākās izstādes Tallinā vai Viļņā, reizēm sastopos ar neizpratni: vieniem neizprotama ir mākslas, nevis mājdzīvnieku vai auto izstāžu skatīšanās kā brauciena galvenais mērķis, bet otriem, kas pārstāv šauro kultūras vidi, neizpratni var radīt galamērķis Baltijā. Kāpēc ne Parīze, Roma vai Londona? Vai blakus valstīs patlaban notiek kas īpašs, ko var salīdzināt ar Berlīnes biennāli vai Cīrihes Manifestu?
Jautājumam par galamērķa izvēli, protams, ir praktisks pamats – turklāt tas ir zināmā pretrunā ar Baltijas iedzīvotāju kultivēto tēlu par trim mazām valstīm. Skatoties transporta sarakstos un izmaksās, redzams, ka laiks, kas jāpatērē, lai no Rīgas pa sauszemi nokļūtu kaimiņvalstu lielajās pilsētās, ir apmēram četras stundas katrā virzienā. Tas ir samērojams ar laiku, kurā ar lētu lidsabiedrību var nonākt kādā no Eiropas lielpilsētām, turklāt arī biļešu cenas atšķirības ir nebūtiskas. Rail Baltica projekta realizācija, iespējams, samazinās attālumu starp Baltijas galvaspilsētām līdz stundai pusotrai, padarot apsveramu un iespējamu ne tikai vienas dienas, bet varbūt pat spontānu viena vakara braucienu. Tad tas pavisam simboliskā ziņā attaisnotu publicitātes materiālos izmantoto otrā Baltijas ceļa metaforu! Tomēr līdz tam konkurenci starp Baltijas un Rietumeiropas lielpilsētu izstāžu dzīvi var uztvert burtiski. Tiesa, jāuzsver, ka runa ir tieši par Rietumeiropas pilsētām – Bukareste vai Krakova ir un paliek samērā dārgi galamērķi.
Trīsreiz vairāk mākslas
Raugoties no Rīgas perspektīvas, interesi par citu Baltijas valstu pilsētām pavisam dabisku padara Latvijas mākslas dzīves izteiktais monocentriskums. Rīga ir vienīgā pilsēta Latvijā, kurā ir vairāk par vienu institūciju, kas var nodrošināt kvalitatīvu un pārliecinošu izstāžu programmu. Turklāt brauciens līdz Daugavpilij vai Liepājai aizņem tās pašas trīs četras stundas. Savukārt kaimiņvalstīs – ne tikai Tallinā un Viļņā, bet arī Tartu un Kauņā – var salasīt skatāmo veselai dienai. Arī tiem, kuriem ir specifiskas intereses, piemēram, tikai par laikmetīgo mākslu vai padomju periodu, vienas pilsētas vai pat valsts piedāvājums vien varētu būt par šauru, bet visās trīs valstīs kopā apskates vietu un notikumu ir vairāk.
Turklāt "vairāk" nozīmē – vismaz trīsreiz vairāk. Katrā valstī ir pa nacionālajam mākslas muzejam ar vairākām filiālēm (gan Tallinā, gan Viļņā, turklāt Igaunijā ir Tartu muzejs, Lietuvā – Čurļoņa Nacionālais mākslas muzejs Kauņā). Katrā ir vismaz pa vienai mākslinieku savienībai un augstākajai mākslas mācību iestādei ar savām izstāžu telpām. Ir arī vismaz viens laikmetīgās mākslas scēnas spēlētājs – Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs ar lielākajām izstāžu telpām Baltijas valstīs un Tallinas Laikmetīgās mākslas muzejs (EKKM, nejaukt ar Igaunijas Mākslas muzejā ietilpstošo Kumu!) – pašorganizēta bezpeļņas organizācija. Tā pozicionē sevi kaut kur pa vidu starp valsts institūcijām un mākslinieku iniciatīvām un piedāvā savu izstāžu programmu no aprīļa līdz novembrim, kā arī Kēlera balvu, kura nereti tikusi salīdzināta ar Purvīša balvu. Turklāt, neskaitot festivālus un dažādas īslaicīgas vai spontānas akcijas, katrā valstī ir arī vairākas citas lielākas vai mazākas publiski finansētas institūcijas (piemēram, trīs Tallinas mākslas mājas (Tallinna Kunstihoone) galerijas), kā arī pa kādai komercgalerijai.
Šādas trīs paralēli pastāvošas un šķietami maz saistītas elites, protams, saskan ar mītu par katras nacionālās kultūras tīro unikalitāti un tikai tai vien saprotamo un realizējamo suverēno ceļu, taču iemesli ir praktiski – attālums un ērtība. Vismaz kamēr nenotiek aktīva izstāžu konkurence Baltijas mērogā, kurā kāds apmeklētājs ik dienas izvēlētos, piemēram, starp Tartu mākslas māju (Tartu Kunstimaja) un Rīgas mākslas telpu par labu tai, kas piedāvā kvalitatīvāku izstāžu programmu vai izglītojošas aktivitātes, un tādējādi ietekmētu otras institūcijas apmeklētāju statistiku un izredzes piesaistīt finansējumu. Protams, šādu brīvā tirgus ideoloģijā balstītu ainu kavē ne tikai transporta un informācijas, bet arī kultūras finansēšanas nacionālā specifika.
Baltijas mākslas ainu var uztvert kā neskaidru teritoriju. Tās vienotība – īpaši ar eksotisko firmas zīmi "postpadomju" – galvenokārt paredzēta eksporta patēriņam. Iekšienē daudz ērtāk izrādās runāt mākslas vēsturnieku iemīļotajās kategorijās – par dažādu katras nacionālās skolas žanru un tehniku ieviesējiem un lielākajiem meistariem un katras valsts individuālajām attiecībām ar rietumu vai austrumu tradīciju centriem. Tomēr, apceļojot visas izstāžu zāles, acīmredzamas ir nevis kādas nacionālās atšķirības vai savstarpēji nesavietojamas alternatīvas, bet drīzāk atšķirīgas viena procesa gradācijas un mākslinieku individuālās pozīcijas.
Pilnīgas mobilitātes un pārnacionāla finansējuma apstākļos tas nozīmētu, ka ne tikai paši baltieši, bet arī Baltijas valstu mākslas izstādes varētu ignorēt valstu robežas un brīvi pārvietoties pa reģionu, parādoties te vienas, te otras pilsētas muzejos un galerijās atkarībā no piedāvājuma kvalitātes. Tomēr praksē līdzās Aleksandra Vasiļjeva modes kolekcijas izstādēm, kas pašlaik aplūkojamas gan Kumu Lielajā zālē, gan Latvijas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, uzskatāma mobilitāte novērojama vien laikmetīgās mākslas segmentā.
Katram savs Purvītis
Laikmetīgajai mākslai zināmas priekšrocības nodrošina tās starptautiskais, nacionālo identitāti bieži vien apšaubošais raksturs. Lai gan teorētiski un konceptuāli šī māksla mēdz būt cieši piesaistīta vietējam (vai par personiskam) kontekstam, tās estētiskā valoda saglabā pietiekamu atpazīstamību un nolasāmību arī tad, ja darbā izmantotie teksti vai izstādes apraksts nav pieejams apmeklētājam saprotamā valodā (Baltijas izstāžu vietās tā aizvien mēdz gadīties). Reizē arī laikmetīgajā procesā iesaistītie mākslinieki, kuratori, kritiķi un menedžeri paši šķiet mobilāki gan komunikācijas, gan finansējuma piesaistes ziņā, vēl jo vairāk, ja nav piesaistīti konkrētas nacionālās kolekcijas un no tās izrietošu vērtību aprūpēšanai un popularizēšanai.
Piemēram, XII Baltijas triennāle, ko organizēja Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs, šovasar no Viļņas (caur Krakovu) transformētā veidā atceļoja arī uz Rīgu. Baltijas mākslinieku darbi, kas vispirms redzami Baltijas laikmetīgās mākslas centru organizētajās izstādēs, bieži vien mazākā mērogā parādās arī citās publiskās institūcijās, komerciālās un ne tik komerciālās galerijās vai festivālos (Rīgas mākslas telpā, Klaipēdas Kultūras komunikācijas centrā, galerijā Vartai un Cēsu Mākslas festivālā). Šķiet, tieši šajā jomā skatītāji un izstādītāji ir visatvērtākie iepriekš nepazīstamām parādībām un pieredzēm.
Turpretim Baltijas nacionālie mākslas muzeji bijuši diezgan neaktīvi kaimiņvalstu mākslas rādīšanā, koncentrējoties uz bieži vien ne pārāk publiski pamanāmu sadarbību klasiskā modernisma un agrāku periodu grupu izstāžu veidošanā. Nesenajā pagātnē nav bijis daudz vērienīgu kaimiņvalstu mākslinieku personālizstāžu vai valsti reprezentējošu grupu izstāžu. Starp redzamākajām – mūžam populārais simbolists Čurļonis gan Kumu, gan Rīgas biržā (kopā ar Rūdolfu Pērli), Šarūns Sauka gan Kumu, gan Ārzemju mākslas muzejā Rīgā, Visvaldis Ziediņš Kumu un Jass Kaselāns LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā, kā arī Lietuvas laikmetīgās mākslas izstāde Viļņas mākslas aina pēc 2000 izstāžu zālē Arsenāls. Varētu domāt, ka nacionālo muzeju uzdevums ir popularizēt savas kolekcijas un savas valsts māksliniekus un procesus, tomēr tādas izstādes kā Provansas valdzinājums un Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais pusgadsimts ļauj pieņemt, ka vismaz Rīgā izvēle balstās finansiālos apsvērumos, kā arī piesardzīgās prognozēs (pieredzē?) par savu apmeklētāju gatavību paplašināt redzesloku.
Nav gan šaubu, ka tie, kuri vēlēsies, paši aizbrauks uz kaimiņvalstīm un, uzlabojoties transporta sakariem, viņu kļūs vairāk. Turklāt, par spīti specifisku zināšanu trūkumam par kaimiņvalstu mākslas vēsturi, darbi, kas tapuši pirms Otrā pasaules kara, saglabā pietiekami lielu nolasāmību, pateicoties kopējo Rietumu mākslas tendenču nospiedumiem – katrā valstī ir pa savam Purvītim un Kazakam!
Tuvākā pagātne – visgrūtākā
Visgrūtāk orientēties ir tieši pastāvīgo ekspozīciju padomju perioda mākslas sadaļās un šī perioda mākslinieku retrospekcijās. Pateicoties hierarhijai un kanoniem, kuri nereti balstās konkrētā mākslinieka sociālajā statusā un attiecībās ar pastāvošo iekārtu un kuri turklāt ir pārskatīti un pārinterpretēti pēc neatkarības atgūšanas, lokālais konteksts reizēm ir nozīmīgāks par pašiem darbiem.
Kumu nesen notikusī izstāde Romantiski un progresīvi. Staļiniskais impresionisms Baltijas valstu glezniecībā XX gadsimta 40.–50. gados, kas veidota, sadarbojoties ar abu pārējo Baltijas valstu nacionālajiem mākslas muzejiem, lai gan drīzāk izņēmums, tomēr ir solis uz priekšu pieredzes samērošanā un padomju periodu nepiedzīvojušo paaudžu apgaismošanā. Turpretī visnotaļ kurioza sajūta pārņēma, piemēram, Jona Čepoņa 90 gadu jubilejas izstādē Lietuvas Mākslas muzeja filiālē – Radvilu pils muzejā (Radvilų rūmų muziejus) Viļņā. Pils interjers, kas nedaudz atgādina Lielās ģildes arhitektūras stilu kombināciju, un darbinieki, kuri izskatās samulsuši, kad tos uzrunā angliski, neļauj noteikt šīs institūcijas lomu un reputāciju Lietuvas mākslas dzīvē bez lokālajām zināšanām vai papildu izpētes. Mākslinieks izstādes tekstā preprezentēts kā viens no slavenākajiem Lietuvas modernistiem, taču viņa darbi aprakstīti padomiskā dekoratīvu epitetu valodā, vienlaikus akcentējot izvairīšanos no ideoloģiskiem sižetiem un sava veida pretošanos tā laika iekārtai. Jāpasper tikai solis, lai iedomātos, ka arī Latvijā tik pašsaprotamie klasiķi un meistari varētu šķist nedaudz mulsinoši kādam no robežas otras puses.
Nenoliedzami – lai komunicētu konkrēta mākslinieka vai virziena nozīmību un izraisītu respektu, lielāka uzmanība jāpievērš izstāžu vietas tehniskajam un finansiālajam stāvoklim, kā arī ekspozīcijas iekārtojumam. Mainīgajās izstādēs Kumu, kas veltītas dažādiem Igaunijas mākslas vēstures aspektiem, pēdējā pusotra gada laikā ir visnotaļ viegli gūt gandarījumu, lielā mērā pateicoties iekārtojumam, kas atstāj atmiņā vizuālu nospiedumu. Nesen mākslas muzejā Rīgas birža nonākusī izstāde, kas veltīta Ļevam Bakstam, var kalpot par nevainojamu ekspozīcijas uzlabošanas case study tiem, kas redzējuši tās iepriekšējo variantu Viļņas gleznu galerijā (Vilniaus paveikslų galerija). Baltijas mākslas dzīve var būt pietiekami saistoša, lai to uztvertu ne tikai kā mazbudžeta alternatīvu tālākiem galamērķiem. Vienlaikus tai ir perspektīva kļūt pietiekami ikdienišķai, lai vietējās atšķirības, kas joprojām ir pamanāmas un pagaidām vēl saprotamas, un tulkojumā pazaudētie kanoni spētu radīt ne tikai kvantitatīvu, bet arī kritisku pienesumu kopējā mākslas procesā.