Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +16 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 23. maijs
Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija

Dzīvoklis ar skapjiem. Izstādes Starp mums viss labi recenzija

Izstāde Starp mums viss labi ir tikai aisberga redzamā daļa arī Latvijas sabiedrībā nobriedušajām nopietnajām ambīcijām darīt galu LGBTK+ naratīvu atstumtībai no kopējās kultūras vēstures

Kā zināms, laikmetīgā māksla ir atradusi sevi kā noderīgu platformu dažu sociālpolitisku problēmu un globāli svarīgu jautājumu risināšanai un komunicēšanai. Viens no tiem ir: kā sabiedrībā iesakņojušies pieņēmumi liek normalizēt un attaisnot vardarbību un neiecietību. Tas fokusējas galvenokārt uz kvīru identitāti un Rietumu vizuālās mākslas redzeslokā turas jau kopš XX gadsimta 80. gadiem, līdzi pavelkot citu marginalizēto stāstus, tomēr pamatā koncentrējas centienos mainīt ierastos priekšstatus par ķermeni, seksualitāti, vienlīdzību. Kvīru cīņa Latvijas Laikmetīgās mākslas centra aktivitāšu arēnā nav iekļuvusi pirmo reizi, tomēr Andras Silapēteres kūrētā izstāde Starp mums viss labi ir jāatzīst par vērienīgāko, turklāt aprīļa beigās no tās stafeti pārņems Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Jāzvana divreiz

Tiem, kas nepaguva paviesoties izstādē un apmeklēt tajā rīkotās publiskās programmas sarunas, darbnīcas un filmas, varu īsumā izstāstīt savus iespaidus. Izstāde, kas bija aplūkojama no 15. februāra līdz 31. martam, bija iekārtota neparastā vietā – greznā Rīgas centra dzīvoklī Reinholda Šmēlinga projektētā jūgendstila namā Dzirnavu ielā 60a, kurš ekskluzīvo īres cenu dēļ ilgi gaida iemītniekus. Lai tur iekļūtu, ir jāzvana divkārt – pie pagalma vārtiem un nama durvīm. Tas ir mazliet satraucoši. Dzīvoklī pirmais acu priekšā ir skapis, no kura izvēlēties čības laipni aicina sagaidītāji, viņi uzreiz piedāvā arī īpaši šim gadījumam jauktu tēju. Tikai vēlāk top skaidrs, ka esmu jau iekāpusi vienā no ekspozīcijas darbiem un visus pārējos apskatīšu tā pavadībā.

Šļipatas vai čības ir vienpadsmit pāru kolekcija, ko Mētra Saberova pašuvusi no sakrātiem drag performanču tērpiem. Piecu gadu laikā viņa darinājusi apģērbus iztēlotiem personāžiem, kas iemieso Baltijas karaļus un viņas pašas alter ego, lai provocētu sabiedrību pievērsties dzimtes un seksualitātes līdztiesības jautājumiem. Krāšņo tērpu fragmenti pārvērsti pievilcīgos apaujamos rokdarbos ar papildus iekodētu semantisko slodzi. Ar tiem kājās un tējas krūzi rokās skatītājs var justies droši un omulīgi, un tā ir svarīga nianse, jo turpmākā ceļa jēgpilna norise ir lielā mērā atkarīga no spējas atraisīties un vēlmes iesaistīties, dalīties ar savā pieredzē noglabātiem stāstiem.

Ekspozīcijas loks sākas ar Konstantīna Žukova fotoinstalāciju virtuvē – viņa ilglaicīgi turpinātā cikla Melnā neļķe trešo daļu. Cikla nosaukums ir atsauce uz homoseksuālu vīriešu apzīmējumu Latvijas starpkaru perioda komunikācijā. Melnbaltas fotogrāfijas kā gaistošas notikumu un sajūtu liecības šķietami neaicinātas spraucas no neadekvātām virtuves iekārtas vietām. Melnās neļķes iecere jau sākotnēji – abās iepriekšējās cikla daļās – bijusi reflektēt par Latvijas LGBTK+ vēstures neglābjamo izgaišanu kopā ar cilvēkiem. Konceptuāli tā pilnībā sakrīt ar izstādes Starp mums viss labi mērķi – iekļaut kvīru kopienu naratīvus kopējā sabiedrības vēstures dokumentācijā.

Slepenā pašizziņa

Pretēji Konstantīna Žukova tiešajam konceptuālajam uzstādījumam daudznozīmīgi neskaidra šķiet Zentas Dzividzinskas un Felicitas Pauļukas darbu interpretācija kvīru vēstures kontekstā. Abu padomju okupācijas periodā dzīvojošo mākslinieču žanriskā interese par sievietes aktu pēdējos gados ir izvirzījusi viņu mantojumu feminisma interešu priekšplānā. Kuratore Andra Silapētere ir vēlējusies akcentēt viņu skatījumu uz ķermeni, kas atšķiras no sava laika patriarhālajām un maskulīnajām interpretācijām un tādējādi rada jaunu šķautni padomju laika mākslas izpratnē. Īpaši iedarbīgi, pateicoties negaidītajam izvietojumam durvju ailās (izstādi iekārtojusi Līva Kreislere), eksponēti Zentas Dzividzinskas lielformāta melnbaltie akti, kuriem pozējusi fotogrāfes uzticamā modele un draudzene Velta Stīpiņa. Dažus no tiem māksliniece fotomontāžas tehnikā savienojusi ar Ukrainas ceļojuma laikā uzņemtu robustu, apsnigušu IX–XIII gadsimta skulptūru – dēvētu par akmens sievām – fotogrāfijām. Šie 60.–70. gadu eksperimenti izteiksmīgi liecina par slepenas pašizziņas nepieciešamību, dzīvojot puritāniskā sabiedrībā.

Savukārt juteklisko pasteļu autores Felicitas Pauļukas gadījums ir sadusmojis mākslinieci Ingrīdu Pičukāni. Sadarbībā ar mākslas zinātnieci Montu Cimdiņu viņa uz istabas sienām ir uzzīmējusi Pauļukas dzīves laika līniju un izrakstījusi tracinošus fragmentus no Jāņa Pauļuka vēstulēm Felicitai – sievai, kuru viņš ne tikai mīlēja, bet arī sita, – un šo ģimenē piedzīvotās vardarbības faktu piedodoši komentējošus fragmentus no līdzšinējām publikācijām. Zīmējumi un raksti uz sienas līdzās diviem brīnišķīgiem 70. gadu aktiem liek revidēt ierastās interpretācijas.

Baiļu istabas 

Tomēr nozīmīgākās izstādē Starp mums viss labi, manuprāt, ir interaktīvās istabas – instalācijas, kuras darbina apmeklētāju līdzdarbošanās. Bažās par neiecietību, homofobiju, naida runas pieņemšanos spēkā Krišjānis Elviks ir izveidojis instalāciju, kurā apjautājas par skatītāju pašsajūtu. Tajā nevienam nav grūti atzīties, novietojot klucīti virs kāda no daudziem iespējamiem gara stāvokļiem. Kopumā uz galda virsmas sanāk radīts savdabīgs sabiedrības emociju mērinstruments. Vēl draudzīgāks ir Krišjāņa Elvika aicinājums dalīties katram ar savu baiļu stāstu. Gluži neticami veiksmīgi, bet šie stāsti, kas ar roku rakstīti anonīmās anketās, krājas lielā daudzumā – idejas autoram ir izdevies radīt "sirds kratīšanai" piemērotu formātu. Turklāt interesanti, ka atraisošais formāts ir sausi kancelejisks, nav nekāda Freida kušetīte. Pelēkās plēvīšu mapēs ievietotie stāsti ir patiesi atbruņojoša un aizraujoša lasāmviela.

No otras interaktīvās istabas Krišjāņa Elvika Kvīru bailes atdala metaforiska Annemarijas Gulbes replika par identitātes konstruēšanu kā fikciju, lai izliktos par kaut ko vispārpieņemtajam atbilstošāku, vairākuma mīlētu. Šo vēstījumu viņa ir deleģējusi noskretušām standarta skapju plāksnēm, kas pārlīmētas ar citu materiālu vai pārkrāsotas. Pēc to aplūkošanas un metaforas potenciāla apcerēšanas ekspozīcijas ceļš ieved dizainīgi vērienīgākajā instalācijā – Rūtas Jumītes un Ievas Laubes kopā ar Ventu Vīnbergu ierīkotajā bērnudārznieciski rotaļīgajā Stāstu viesistabā. Tā pretendē savākt informāciju nesenās kvīru vēstures plaisu aizpildīšanai, atbildot uz uzvedinošiem jautājumiem, kas ieslēpti vecās grāmatās. Dzīvo jautājumu siena pulcē atbildes ap strukturāli sagrupētām tēmām un jautājumiem, kas noderēs tālākos disputos un krāsies arhīvos.

Tādējādi izstāde ir tikai aisberga redzamā daļa arī Latvijas sabiedrībā nobriedušajām nopietnajām ambīcijām darīt galu LGBTK+ naratīvu atstumtībai no kopējās kultūras vēstures un veicināt publiskas sarunas par senākiem un jaunākiem notikumiem marginalizēto kopienu dzīvē. Izstādes publiskā programma ir sparīgi sākusi īstenot šīs ambīcijas Baltijas un Somijas mērogā. Pa to laiku vienā no dzīvokļa telpām darbojās Ata Jēkabsona Zilā koraļļu istaba – vide, kurā nav neviena skapja, tajā pienākas tikai atlaisties pēļos un ienirt pašam sevī.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja