Viņpus intelekta. Mīl vai apsmej

Ozkana emocijām piesātinātais darbs tiek salīdzināts ar Antuāna Sent-Ekziperī Mazo princi, Ričarda Baha Kaiju, vārdā Džonatans Livingstons un Paulu Koelju Alķīmiķi. Ozkans ir dzimis Turcijā un studējis tirgzinības un psiholoģiju ASV. Kopš 2002.gada viņš ir nodevies dzīves jēgu šķetinošu grāmatu rakstīšanai. "Es domāju, ka ir noteikta veida grāmatas, kas ir viņpus jelkādām kultūras atšķirībām," rakstnieks skaidro savus panākumus. "Tās ataino mūsu vispārcilvēcīgo, universālo daļu." Universālais — vai tas ir īstais šo grāmatu veiksmes faktors? Piemēram, arī nihilistiskais Mišels Velbeks ir universāls. Tādas grāmatas kā Rozes balss vai nu mīl, vai apsmej. Snobiskākās aprindās tādi darbi tiek uzskatīti par banāliem, pirms tie vispār tiek izlasīti. Kādēļ? "Katrs stāsts ir atšķirīgs, pat ja romāna tips ir līdzīgs. Rozes balss ir ļoti atšķirīga no Alķīmiķa un Džonatana Livingstona," skaidro Ozkans. "Daudzi cilvēki sagaida no literatūras citas lietas — kaut ko intelektuālāku vai literārāku. Taču cilvēkiem, kuri ir kontaktā ar savu dvēseli un meklē ne vien intelektuālus romānus, bet vietas, ko intelekts nespēj sasniegt, patīk šādi romāni. Savukārt cilvēki ar intelektuālu noslieci tos kritizē. Šī kritika, protams, ir atšķirīga katrā gadījumā. Taču es domāju, ka vajadzētu būt labvēlīgiem pret šiem autoriem, kas strādā ar dzīves jēgu. Viņi nav obligāti jālasa, ja nepatīk. Taču šo autoru nolūks ir labs. Ozkans savā tieksmē pēc absolūtām emocionālām patiesībām iebilst postmodernajai, sadrumstalotajai dzīves vīzijai, taču arī viņš runā par lietu relativitāti. "Cilvēki mēģina sevi definēt un saprast. Mums ir divas puses — viena gaišāka, otra tumšāka. Manā romānā ir divas rozes — viena sarkana, otra balta. Tās ir pretrunā viena otrai, ir strīdā un cenšas cilvēkos satikties." Viņaprāt, visas problēmas nāk no egoisma un identitātes neviendabīguma. "Tas viss nāk no nošķirtības — nacionālisma, reliģijas, fanātiskas apmātības ar sportu. Tur ienāk tumšākā puse. Jautājums ir, kurā no balsīm mēs ieklausāmies." Vai Ozkans ir ietekmējies no psiholoģijas? "Daži psihologi uzskata, ka stiprs ego pasargā cilvēku. Es domāju, ka psiholoģija un intelektuāla apziņa definē, kas ir labi un kas nē," atbild Ozkans. "Piemēram, ASV uzskata, ka būt vecam ir slikti. Savukārt austrumos būt vecam nozīmē būt viedam." Labā definīcija ir atšķirīga. Cilvēki dzīvo relatīvā attieksmē pret laiku un vietu. "Taču es uzskatu, ka mūsu sevis paša uztvere nevar būt relatīva. Tai jānāk no mūsu absolūtās daļas. Relativitāte neskar to mūsu daļu, par ko runā filosofi." Šāds redzējums ir kas pretējs postmodernajai tēzei, ka nav iespējams sasniegt absolūtu sevi, ka viss ir konstruēts. Ozkana literatūra vedina uz sava veida ekstāzi. "Es ticu, ka sevi sasniegt iespējams tikai caur mīlestību," skaidro rakstnieks. Viņš nerunā par egoistisku sevis mīlestību. "Atsevišķas piles veido jūru, un mēs esam kā šīs piles, kas veido absolūto, mūsu kopību," salīdzina Ozkans. Viņš runā par mīlestību bez nosacījumiem un norāda, ka ne visu var intelektualizēt. Viņaprāt, ir sevis apziņa, ko var sasniegt tikai caur patiesu mīlestību. "Taču, ja kāds saka, ka ir neiespējami pacelties pār mīlu pret sevi, tad es piekrītu. Viss ir atkarīgs no paša sajūtām. Tīrā mīla ir tik tīra kā dimants. Izkopt pašaizliedzīgo sevi, protams, ir grūti. Ir daļa no mums, kas vēlas eksistēt, bet ir vēl viena daļa, kas vēlas pacelties pāri sev. Un tas nav neiespējami. Bet tiem, kas uzskata, ka tas ir neiespējami, tas ir neiespējami." Ozkans atgādina, ka Apollona templī bija rakstīts: "Pazīsti sevi." No šī saukļa iespaidojās arī Sokrāts. Ozkans uzskata, ka mēs esam radīti, lai saprastu sevi. Tāpēc viņa romānu varoņi ceļo, lai paši izlemtu, kas viņiem svarīgs. "Tāpēc es pametu savu darbu un nododos tikai rakstīšanai. Ir svarīgi, kā tu izmanto savu intelektu. Un ir svarīgi būt pieticīgam. Es domāju, ka caur jūtām ir iespējams sasniegt viedumu. Intelektualizējot lietas reizēm zaudē savu būtību.