Laikmetīgā māksla bieži vien sniedzas tālāk par ierastām izstāžu formām. Laiku pa laikam tajā aktualizējas jautājumi, kas drīzāk šķiet piederīgi zinātnei nekā mākslai vai arī atrodas abu jomu robežjoslā. Arī Latvijas mākslā netrūkst piemēru – sākot ar 70. gados darbīgo Rīgas kinētiķu grupu, kuras radītās instalācijas varētu nodēvēt par protolaikmetīgām, un beidzot ar mūsdienu mākslinieku meklējumiem bio un digitālajās tehnoloģijās balstītos eksperimentos. Piemēriem noteikti būtu ierādāma vieta Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, kas top ar ABLV Bank atbalstu. Izrādās, pats mākslas un zinātnes nošķīrums nav ne tik sens, ne pašsaprotams, kā varētu domāt. Tāpēc rakstu sērijā sadarbībā ar ABLV Charitable Foundation piedāvājam kopā ar filozofu Aināru Kamoliņu aši izstaigāt vairākus gadsimtus ilgo ceļu, kas ved no zinātnes, kura visai līdzīga teātrim, uz modernisma ērā populāro saukli "mākslu mākslai", kas netieši izriet no zinātnes un mākslas nošķīruma, līdz pat konceptuālās mākslas praksei, kurā dominē spēle ar jēdzieniem un kontekstiem.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Vieniem muzejs asociējas vienkārši ar izstāžu telpu, citiem – ar specifisku kolekciju, vēl kādam, piemēram, ar memoriālu vai mauzoleju. Muzeja nojēgums var ietvert negatīvas konotācijas, jo tas saglabā lietas, kurām vairs nav vitālas saiknes ar tagadni, bet tām pretī var nostādīt pozitīvākus priekšstatus. Muzeji ir būtiski izglītībai un kolektīvas vēstures veidošanai. Taču vairāk sajūsmina muzeju spēja radīt dažāda veida izjūtas – gan izklaidēt, gan radīt ziņkārību, gan izglītot, gan arī izkopt estētiskās jūtas. Galu galā muzeji ir tik atšķirīgi, un tajos ir ne tikai mākslas darbi. Daudzkārt ir nācies sastapties ar tiešām pārsteidzošiem eksponātiem. Piemēram, reiz kādā muzejā ieraudzīju kaķa mūmiju, kas uz mirkli novirzīja manas domas no mākslas un muzejiem uz patiesi interesanto.
Ziņkārība un izklaides
Mūmija kā muzeja eksponāts ieinteresē pati par sevi. Apskates mirklī vēl nav svarīga tās kultūrvēsturiskā vērtība. Šādus skatus daudzās pilsētās joprojām var redzēt dabas vēstures muzejos, botāniskajos dārzos, anatomijas teātros, kunstkamerās. Visas šīs vietas kādreiz ir pildījušas to pašu sociālo funkciju, ko mūsdienās māksla. Tajās varēja ne tikai iegūt zināšanas, bet arī apmierināt ziņkāri (curiositas) par dīvainām vai neierastām parādībām. Interesantais varēja izpausties, piemēram, monstrozos objektos, fosilijās, izsmalcinātos amatnieku darbos, gleznojumos utt. Par ziņkārības objektu varēja kļūt jebkas neierasts.
Svarīgi atzīmēt, ka ziņkārības kultūrai bija ietekme ne tikai uz atsevišķiem viegli iespaidojamiem indivīdiem. Ziņkārībai bija izšķiroša loma jaunlaiku zinātnes pirmsākumos. Iespējams, tas bija viens no iemesliem, kas palīdzēja eksperimentālajai zinātnei gūt popularitāti ārpus šaura zinātnieku loka. Taču panākumi nāca kopā ar blaknēm: jaunlaiku empīrisko dabas filozofiju daudziem parastajiem vērotājiem bija grūti atšķirt no darbībām, ko savās mājas laboratorijās veica alķīmiķi, vai izrādēm, kurās rādīja burvju trikus. Britu dabaszinātnieks un filozofs Roberts Boils (1627–1691) par šo problēmu ir žēlojies privātās vēstulēs. Savukārt Džons Obrijs (1626–1697), rakstot par franču filozofu Renē Dekartu (1596–1650), īpaši piemin viņa patiku rādīt dažādus trikus ar pētniecības instrumentiem. XVII gadsimtā vēl jaunā zinātne tiecās kļūt publiska.
Dažādu eksperimentu demonstrācijas nereti bija līdzīgas teatrāliem uzvedumiem. Tām bija sava dramaturģija, un skatītāji nāca iegūt ne tikai zināšanas, bet arī jaunus pārsteidzošus iespaidus. Tā laika dabas filozofi, publiski demonstrējot eksperimentus, nodrošinājās ar lieciniekiem, kuri vēlāk varēja apstiprināt redzēto eksperimentu patiesumu. Dabas filozofu rīkotās izrādes bija saturiski daudzveidīgas – tajās skatītājiem demonstrēja jaunus instrumentus, piemēram, gaisa pumpi, asins pārliešanu no dzīvnieka cilvēkam vai aizraujošus izmēģinājumus anatomijā.
Īpašu popularitāti tolaik ieguva ar elektrību saistītie eksperimenti. Vai tās bija nevainīgas izklaides vai arī jaunas zinātnes rašanās sākums no teātra gara? Viens no jaunlaiku populārākajiem dramaturgiem Tomass Šedvels (1642–1692) lugā Virtuozs, iespējams, intuitīvi iezīmēja noteiktas zinātnes ideāla rašanos, tā saukto tīro zinātni, kas ir atrauta no prakses. Viens no lugas varoņiem – amatierzinātnieks – atzīstas: "Mēs (..) nekad neatklājam kaut ko noderīgu, tas nav mūsu ceļš." Šajā lugā jaušama zināma līdzība starp jaunlaiku eksperimentālo zinātni un vairākus gadsimtus vēlāk postulēto ideju par mākslas autonomiju jeb "mākslu mākslai".
Heidegeriskas skumjas
Rosinoša ir doma, ka reizē ar muzeju veidošanos radās arī specifiski priekšstati par mākslas darbu statusu. Tas nozīmē, ka muzejus – ciktāl tie attiecas uz mākslas darbiem – nevajadzētu uzskatīt par neitrālu izstādīšanas telpu. Šādu izpratni, no vienas puses, balsta pieņēmums, ka muzejs dekontekstualizē darbus, kas ir radīti noteiktam mērķim un vietai, jo ievieto tos citā stāstījumā. Otrs pamatojums ir nedaudz garāks. XVIII gadsimta beigās pēc franču revolūcijas risinājās diezgan plašas diskusijas par nacionālā muzeja veidošanu vienā no Luvras pils spārniem. Tās bija gana izvērstas un ietvēra ļoti plašu jautājumu loku. Sevišķi asa bija dilemma – iznīcināt monarhijas laika simbolus vai saglabāt tos kā meistardarbus. Izšķiršanās ievietot mākslas darbus muzejā nozīmēja, ka tie zināmā mērā ir zaudējuši savu ideoloģisko spēku, bet tiek saglabāti estētiska augstvērtīguma dēļ.
Šī doma deva arī jaunus impulsus mākslas darbu radīšanai. Skulptūras, gleznas vairs netika radītas konkrētai vietai, piemēram, kā griestu gleznojumi vai freskas, bet gan muzeja videi un tirgum. Tādējādi pašiem darbiem vairs nebija citas funkcionālās nozīmes kā vien būt par mākslas darbiem. Citiem vārdiem sakot, uz tiem var attiecināt Imanuela Kanta vārdkopu par "mērķtiecību bez mērķa". (I. Kants Spriestspējas kritika. Zvaigzne, 2000, 51. lpp.) Protams, varam pieņemt, ka līdz ar to mākslas darbi ir zaudējuši kaut ko būtisku. Šādās pozīcijās bija viens no XX gadsimta ievērojamākajiem vācu domātājiem Martins Heidegers. Vēsturiskais process bija radījis situāciju, kurā mākslas darbi "tiek pārsūtīti tāpat kā ogles no Rūras vai baļķi no Švarcvaldes". (M. Heidegers. Malkasceļi. Intelekts, 1998. 10. lpp.) Kopš īpaši daiļajām mākslām paredzētu muzeju rašanās mehāniskajām mākslām un zinātnes sasniegumiem tika atvēlētas atsevišķas ēkas.
Blakus baznīcai
Ne visi muzeji, kuros skatāmi estētiski augstvērtīgi eksponāti, ir mākslas muzeji. Vieni fokusējas uz pirmsvēsturi un arheoloģisku, etnogrāfisku priekšmetu izstādīšanu. Citi bieži vien liek uzsvaru uz nacionālo kultūru vai novadpētniecību. Šo kolekciju pirmsākumi bieži vien ir vismaz pāris gadsimtu seni. Tāpēc bez acīmredzami vērtīgas informācijas šāda veida kolekcijās saskatāmas arī dažādas koloniālisma, rasisma, kultūras pārākuma izpausmes. Mūsdienās arvien biežāk vērojama ekspozīciju veidotāju vēlme dekonstruēt pagātnes priekšstatus.
Vecrīgā ir redzama aina, kas izraisa vieglu melanholiju par aizgājušajiem laikiem, kad muzeju sniegtās izglītības iespējas attiecās ne tikai uz pagātnes mantojumu, bet arī aktuālajām zināšanām. Turpat Doma baznīcā, kur bija iespēja izzināt dievišķo pasauli, austrumu spārnā 1791. gadā tika iekārtots tagadējais Vēstures un kuģniecības muzejs, kur interesenti varēja iegūt zināšanas par profānākām lietām un parādībām. Zīmīgi, ka šī muzeja izveides iemesls bija tieši Rīgas ārsta Nikolausa fon Himzela (1729–1764) dabaszinātniskā un mākslas priekšmetu kolekcija, kas bija uzdāvināta Rīgas pilsētai. Turpat XIX gadsimta vidū darbojās dabas pētnieku biedrība. Diemžēl nav zināms, vai arī tajā izrādīti eksperimentāli triki, piemēram, ar elektrību, vai notikušas citas publiskas demonstrācijas. Taču pati par sevi šādas biedrības atrašanās muzejā nekādā ziņā nav uzskatāma par netipisku parādību.
Ir būtiski pieminēt, ka Eiropā daudzos gadījumos pat XIX gadsimtā zinātne norisinājās nevis, kā mēs varētu domāt, laboratorijās, bet gan muzejos. Piemēram, inženieri tajos varēja apgūt savu mākslu, pētot dažādus mehāniskos modeļus no industriālās revolūcijas laikiem. Tikai vēlāk zinātnieki un māksla ir devušies pretējās trajektorijās. Vieni uz laboratorijām, otrā – ja paveicas, uz muzeju kolekcijām.
Konceptuālie akmeņi
Manā pieredzē ir epizode, kad kā izstādes gids vairākas dienas uzturējos Laikmetīgās mākslas centrā kim?. Izstādes Akmeņu arhīvs, kuru periodiski aktivēt, pārdomāt, sabojāt un visbeidzot – izrotāt ar izdomājumiem (2015) kurators Kriss Šārps bija īstenojis samērā vienkāršu koncepciju par mākslas darbiem, kas vai nu izmanto akmeņus kā materiālu, vai arī ir par tiem. Tomēr paši akmeņi telpā netika ienesti. Darbu vietā bija reprodukcijas, ievietotas mapītē. Apmeklētājiem, ja viņus tas interesēja, bija iespēja izšķirstīt mapi, sēžot pie neliela galdiņa. Viņi, ja vēlējās, varēja sniegt novērtējumu. Starp gidu un apmeklētāju brīžiem uz vietas radās improvizēti dialogi.
Citreiz gadījās, ka par klātneesošajiem darbiem neieinteresējās neviens. Kādu dienu ieradās skolēnu grupa, lai izglītošanās nolūkos iepazītos ar laikmetīgo mākslu. Radās jautājums – ko gan nozīmē abreviatūra kim? (pēc laikmetīgās mākslas centra izveidotāju domām – kas ir māksla?). Skolēnu pirmā versija bija – "kas ir muzejs?". Atbilde likās gana asprātīga, jo tā balstījās uz vienkāršu pieņēmumu, ka muzejs ir vieta, kurā tiek glabāti un izstādīti mākslas darbi. Tiesa, tieši šoreiz bērni bija ieradušies uz konceptuālu izstādi. Tāpēc tālākā saruna aizvirzījās par laikmetīgo mākslu – tās izpratni, saturu, robežām un tamlīdzīgi. Tomēr es labprātāk šajā sarunā būtu palicis pie jautājuma par muzeju. Galu galā, arī atrodoties telpā, kurā nav izstādīti nekādi materiāli priekšmeti, to pamatoti varētu nosaukt par muzeju. Jau franču rakstnieks, mākslas teorētiķis un sabiedriskais darbinieks Andrē Malro (1901–1976) iztēlojās muzeju bez sienām, kurš, ļoti vienkāršojot, var atrasties mūsu pašu iztēlē un kurā varam savstarpēji salīdzināt dažādus mākslas darbus. Viņš norādīja, ka dažādās vietās izkaisītus darbus mēs nevaram pieredzēt vienlaicīgi, tāpēc salīdzināšanai mums ļoti palīdz reprodukcijas. Lūk, tieši tobrīd manā priekšā bija mapīte ar daudzām vienkopus saliktām akmeņu reprodukcijām! Es pie sevis pateicos Malro par vienkāršo un eleganto risinājumu jautājumam, vai vietu, kur es atrados, teorētiski varētu uzskatīt par muzeju. Ir gan grūti iedomāties, kā Malro projektā iederētos raksta sākumā minētā kaķa mūmija.
Pārdomas, kas rodas, kad pastaigājamies pa muzejiem, var mainīties atkarībā no noskaņojuma vai jauniegūtajām zināšanām. Tieši tāpat ir skaidrs, ka vienmēr atšķirsies muzeja darbinieku, kurus nodarbina sarežģīti kolekcijas veidošanas un izstādīšanas jautājumi, ieņemtā perspektīva no nejauša apmeklētāja, kurš varbūt vienkārši meklē vietu, kur nosist laiku. Taču gan muzeja institūcijas, gan arī mākslas darbu statusa pārmaiņas dažādos laikos liek ar interesi skatīties ne tikai uz pagātni. Drīzāk tās ļauj brīvi iztēloties abu šo fenomenu, iespējams, mainīgo nākotni.