Rīgas Centrāltirgus ir tik varens veidojums, ka spējis izturēt dažādus laikus, ieskaitot padomju gadus, kad tas, kurš iepirkās tirgū, skaitījās ideoloģiski ne gluži uzticams komunisma celtniecības idejai, kas paredzēja visādu sīktirgotāju galu. Izskatās, ka arī globalizācijas triecienvilni, kas sīktirgotājus šā vārda labākajā nozīmē likvidēja efektīvāk, nekā tas būtu iespējams ar ideoloģiskām instrukcijām, vienkārši izspiežot zemniekus no tirgus un vietā saviešot lupatniekus, mūsu slavenie cepelīnu angāri būs izturējuši. Katrā ziņā tagad, ieejot tirgū, aina vairs nav tik bēdīga kā vēl pirms pāris gadiem. Runa gan ir par zivju paviljonu, varbūt piena paviljonā īsto lauku labumu – īstā biezpiena, īstā krējuma, kaņepju sviesta – tirgotāju un visādu nepienistu samērs par sliktu pirmajiem ir palicis tikpat nomācošs, kāds nupat vēl bija. Taču zivju paviljons patiesi izskatās atdzimis. Pirmkārt, jau daudz tīrāks, nekā bija. Otrkārt, sāk atkal izskatīties, ka Latvija tomēr ir ūdeņiem bagāta zeme: te ir gan līdakas, karpas un līņi, gan laši un foreles, un to ikri, gan asari, brekši un pat platpieri. Arī reņģītes un butes nekur nav pazudušas. Tā gribas to visu nogaršot…
Izrādās, tāda iespēja te ir! Dodoties no zivju paviljona uz dārzeņu paviljonu, kreisajā pusē ieraugi uzrakstu "Siļķītes un dillītes" un tālāk nišu – tādu kā bufetes telpu ar galdiņiem vienā pusē un leti otrā. Letes sākumā dažas svaigas zivis ieliktas ledū, gaidot savu ēdēju, tālāk vitrīnās gan marinētas reņģītes, gan ķilavmaizes, gan lašmaizes, bet pie sienas aiz pārdevējiem vairākas tāfeles vēsta par visiem zivju ēdieniem, kādus te var dabūt. Taču manas acis gluži kā magnēts pievilka kas cits – krodziņa (jeb, pareizāk sakot, ēstuvītes, jo no tirdzinieku plūsmas intīmi norobežoties te nav paredzēts) gala siena. Baltās flīzītes! Tieši tādas, kādas bija ne tikai daudzās ēdnīcās, bet pirmām kārtām jau visos zivju veikalos manā bērnībā, tātad pagājušā gadsimta 50. gadu beigās! Un pie šīs gala sienas rotājas vēl daži atribūti, kas padomisko nostalģiju atdzīvina labāk nekā dažā citā kafejnīcā, kas ir mēģinājusi to darīt. Ausguss jeb izlietne ar krānu roku un acīmredzot arī mutes mazgāšanai, jo virs krāna ir tikpat padomisks spogulis, telefona automāts (vai tas darbojas, gan nepārbaudīju) un vēl dažs labs atribūts, ieskaitot audzinošos plakātus par pareizu ēšanu, kādu padomju ēdnīcās netrūka.
Interjera ironija ir nepārspīlēta, to atvieglo dažādu alumīnija virtuves priekšmetu ornaments pie šīs pašas sienas un arī pati nepārtraukti garāmplūstošā tirgus vide. Arī ēdienu piedāvājums, lai gan te netrūkst slaveno ķilavmaižu, ir nevis veco laiku kopija, bet īsts un ēdams ne tikai nostalģiski rituālos nolūkos – piemēram, ķilavas te ir uz rupjmaizes, lai gan senāk gandrīz obligāta tam bija baltmaize. Kas sezonā aktuālāks, tas šā krodziņa piedāvājumā ir, kā mana apmeklējuma reizē – cepamas butes un nēģi. Un, protams, firmas ēdiens Siļķītes un dillītes. Rāmai pasēdēšanai šī vieta nav pati piemērotākā, bet paviljona piedāvājumu ļauj notestēt godam, un arī nostalģiju kopā ar ķilavmaizi te var noķert.
KDi ēda
Sacepums Siļķītes un dillītes – EUR 3,20
Ķilavmaize – EUR 1,25
Siļķītes un dillītes
Zivju virtuves restorāns Centrāltirgus ielā 3 (starp zivju un dārzeņu paviljonu)
Atvērts no 9.00 līdz 17.00
Interjers ****
Ēdieni ****
Apkalpošana *****
Atmosfēra ****
Bērniem draudzīga vide **