Ikdienā toties mākslai un mūzikai pievēršamies lietišķi — kā precei. Aizmirstam, ka, tām iedarbojoties nepiespiesti, mums iespējams aizmirst visu un ticēt, ka ir kaut kur paradīze un tā atvērusies mūsu priekšā.
Nupat nācās saskarties ar šo mākslas un mūzikas neiegrožoto spēku. Līdz asarām mani aizkustināja šķietami ikdienišķa klavierstunda, kuru noklausījos, sēdēdams blakus istabā. Tik aizgrābjošu muzikālo sniegumu nebiju dzirdējis sen. Skolnieks, cilvēks ar īpašām vajadzībām, nežilbināja ar vingrinājumos nospodrinātu sniegumu, bet gan ar neliekuļotu prieku, kādu var raisīt saskare ar mūziku. Man acu priekšā notika brīnums. Nekad viena pirksta pieskāriens taustiņiem nebija šķitis tik atbrīvojošs!
Atgriezies mājās, pārlasīju Kārļa Zariņa stāstu Un ja nu kādreiz.... par lauku jauniešiem, kas pirmo reizi ierodas Rīgā. Viņu pasaules uztveri izmaina viens vienīgs izrādes apmeklējums operā. Mākslas pārdzīvojuma pārņemti, viņi nespēj vairs atgriezties savās ierastajās takās, izjūt pat naidu pret visu līdzšinējo.
Mākslai un mūzikai nepieciešama disciplīna un aizraušanās. Bez aizraušanās iestājas neizturama garlaicība. Bez disciplīnas tās novīst kā pārāk spilgtā saulē atstātas puķes. Pateicoties labam līdzsvaram starp abām, Zviedrija pēkšņi pārvērtusies par simfonisko orķestru Meku. Visiem astoņiem vadošajiem simfoniskajiem orķestriem priekšā nostājušies radoši un nekonvencionāli, starptautiski atzīti diriģenti. Trīs pieder pie pasaules visiekārotākajiem zižļotājiem. Pasaules presē tas nav palicis nepamanīts.
Kā izskaidrojams šis fakts, ņemot vērā, ka Zviedrija nebūt nav pazīstama ar savās mājās izdīgušajiem diriģentiem? Izrādās, ka jauni talanti skrietin skrien uz Zviedriju kā mušas uz mušpapīru. Klusītēm tos, bieži vien "vēl slapjus aiz ausīm", piesaista orķestrim. Pa solītim tie atrod savu stilu un izveido orķestri pēc sava ģīmja. Tad tos pamana pārējā pasaule un paķer lielākiem un slavenākiem uzdevumiem. Visspilgtākais piemērs ir soms Esa Peka Salonens, kas ieradās gluži vai nepazīstams, bet tā saauga ar Stokholmas Radio simfonisko orķestri, ka viņa slava izplatījās tālu.
Kad diriģentiem vaicā, kā Zviedrijā attīstījusies šāda vide, tie visbiežāk min visai demokrātisko garu, kāds valda orķestros. Zviedrijā reti iesakņojas apdāvinātie, taču tirāniskie maestro, kas vēlas visu noteikt paši. Orķestri pret tādiem saceļas. Tā gadījās arī nesen.
Vislielāko uzmanību guvušas trīs popzvaigznīgas personības: Alans Gilberts, Daniels Hardings un Gustavo Dudāmels. Gilberts, pāris gados atjaunojis Stokholmas Filharmonisko orķestri un attīstījis tam jaunu skaņu, jau salīgts par Ņujorkas Filharmoniskā orķestra kučieri. Hardings paguvis tā sabangot Radio simfoniskā orķestra dīķi, ka orķestris spēlē dievišķīgi, bet ne vienmēr spēj iet kopsolī ar diriģentu pašu. Dudāmels tikai nesen pārņēmis Zviedrijas droši vien visizcilāko orķestri, Gēteborgas simfonisko. Jau pāris mēnešu laikā tas paguvis aizraut ar savu ugunīgo personību. Šo ugunīgumu Dudāmels kopis Venecuēlas mūzikas skolu tīklā El sistema, kas necenšas attīstīt tikai visizcilākos talantus, bet ļauj pūst un čīgāt 250 000 bērnu un jauniešu, neraugoties uz to maka biezumu.
Tā ir vide, kurā var iemīlēties mūzikā. Tad nu paliek vingrinājumi, skolotāji un mīlestība, šīs trīs, bet lielākā no tām ir mīlestība.