Latvijā viens no kolorītākajiem politiķiem tradicionāli ir Aivars Lembergs, bet nu liekas, ka šis kungs sāk līdzināties saviem oponentiem. Pēdējie dažkārt krīt sektantismā, visās nelaimēs saskatot Ventspils mēra roku, Lembergs kļūst tikpat garlaicīgs, visur saskatot kādu Džordža Sorosa ķermeņa daļu. Un runa nav tikai par to, ka ZZS premjera kandidāta konspirācijas teorijas sāk vienkārši apnikt. Ārvalstu interešu Latvijā reducēšana uz patiesībā ne sevišķi ietekmīgu aizjūras bagātnieku samuļļā diskusiju par to, cik sekmīgi Latvija spēj aizstāvēt savas nacionālās intereses. Kāds sakars Sorosam ar to, ka, piemēram, mūsu pašu nemākulības dēļ Latvijas būvnieki tiek «atšūti» no interesantiem pasūtījumiem (piemēram, militārais lidlauks Lielvārdē)? Ka vietējā kapitāla bankas tiek ne sevišķi argumentēti atstumtas no valsts parāda apkalpošanas (runa ir par, piemēram, pēdējo parādzīmju laidienu) un attiecīgi peļņu gūst Latvijā nestrādājošas institūcijas? Kāds sakars visvarenajiem «sorosītiem» ar to, ka vietējais bizness tikmēr plēšas - sākot ar enerģētiku, beidzot ar ostām -, ka ieguvēji ir konkurenti citās valstīs?
Ne jau Soross un viņa it kā ietekmes aģenti Latvijā diriģē ārvalstu koncernus, kas, atvainojiet, čakarē Latvijas mežu nozari vai piegādes veselības aprūpes sistēmai. Nav noslēpums, ka ārvalstu savtīgās intereses patiesi Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas ir uzklausītas bieži nepiedodami pielaidīgi - skandināvu, Krievijas, ASV, pat Ķīnas (senais stāsts par nenotikušo sadarbību ar Taivānu). Bet nevajag valsts ekonomiskās (un attiecīgi politiskās) suverenitātes jautājumu reducēt uz Sorosu, vispasaules ebreju vai kreiļu sazvērestību.