Domāju: redz' kā... No padomju varas cietušais, Eiropas kultūras smalkais pazinējs Brodskis, kad paskrubina nost virskārtiņu, tas pats vecais, labi zināmais impēriskās domāšanas veida nesējs vien ir... Dažas dienas vēlāk gadījās lasīt kādu pētījumu par cilvēktiesību koncepta attīstību Eiropā. Un - apgaismības laikmeta spīdeklis, dziļais domātājs par morāli un ētiku Imanuels Kants, izrādās, pamanījies sarakstīt, ka indiāņu «rasei» kā tādai pietrūkst motivācijas mācīties, ka nēģeri «kā tādi» ir laiski utt.
Kādēļ šādi stāstiņi? Ir skaidrs, ka neatkarīgi no Saskaņas centra iekļaušanās koalīcijā vai atkal palikšanas opozīcijā latviešiem un citām Latvijā dzīvojošām etniskajām grupām būs jāmēģina līdzās pastāvēšanu veidot, cik nu iespējams, draudzīgu. Un šajā procesā, šķiet, jārēķinās ar zināmu mērķu piezemētību. Piemēram, fakts, ka citai kopienai piederīgais cilvēks ir labi izglītots, pasauli redzējis utt., nenozīmē, ka viņš automātiski ir liberāls starpetniskajos jautājumos un ka viņš iekšēji sapratīs un pieņems latviešu skatījumu. (Asākās vārdu apmaiņas par vēstures tēmu šo rindu autoram gadījušās grāmatveikalos...) Šķiet, jārēķinās arī ar to, ka nekad nebūs tā, ka cittautieši en masse šo skatījumu pieņems, lai cik izsāpēts un neapstrīdams tas liekas mums, latviešiem. Lieliem etnosiem diemžēl piemīt zināms vēsturisks paštaisnums - pamēģiniet poļiem aizrādīt par viņu nacionālu politiku pret Polijā dzīvojošiem vāciešiem (pēckara gados izdzīti apmēram trīs miljoni), ukraiņiem vai lemkiem un leišiem...
Līdz ar to izcils sasniegums starpkopienu attiecībās jau būs tas, ja a) cittautieši sapratīs, ka politiskie spēki, kuri sakās aizstāvam viņu intereses, šīs intereses traktē pārāk šauri, b) mūsu skatījumam par pagātni vairāk vai mazāk piekritīs 50-70% cittautieši (atkārtoju - ir bezcerīgi gribēt, lai šis īpatsvars tuvotos 100%). Kā to sasniegt? Neatstājot diskusiju telpu ar cittautiešiem politiķu kontrolē (vieni kurina cittautiešos aizvainojumu, citi - runā kaitinošās frāzēs). Ja pēc zināmas inerces strādājošie ne-latviešu mediji šādu iespēju liedz, jādomā par citām formām, lai informatīvo telpu sašķeltību mazinātu. Ņemot vērā, ka cittautiešos iepotēts priekšstats, ka latvieši viņus grib padarīt par vienīgajiem «sliktajiem», sarunās par vēsturi mums jāiekļauj nepatīkamā tēma par pašmāju līdzskrējējiem okupācijas režīmam. Jebkurā gadījumā ātru rezultātu nebūs. Bet vai ir labākas alternatīvas?