Šobrīd tāds laiks pienācis Latvijas futbola izlasei - komandai, kura, kā rāda bezkaislīga statistika, uz savām mājas spēlēm spēj savākt skaitliski vislielāko skatītāju skaitu no visām mūsu sporta spēļu valstsvienībām (pārliecinoši apsteidzot gan hokeju, gan basketbolu, nemaz nerunājot par volejbolu, handbolu vai florbolu). Šodien Tallinā pulksten 19.00 ar spēli pret Igauniju pie mūsu izlases stūres debitēs Marians Pahars, un jau šodien mums vajadzētu saņemt pietiekami daudz atbilžu uz jautājumiem par to, kas ar komandu notiks tālāk. Vienlaikus īstās un galīgās atbildes sniegs vien rudens, kad atsāksies Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas mači un valstsvienībai būs jāspēkojas ar lietuviešiem, grieķiem un slovākiem.
Pahars komandu ir pārņēmis vienā no grūtākajiem brīžiem tās pastāvēšanas vēsturē - pēc pašu mājās piedzīvotās sagrāves ar 0-5 spēlē pret Bosnijas un Hercegovinas valstsvienību. Loģika saka priekšā, ka sliktāk vairs nevar būt un turpmākais ceļš var vest tikai augšup. Taču paliek jautājums - ko nozīmē šis augšup. Vai samierināšanos ar sava līmeņa komandu uzveikšanu un kulšanos pa kvalifikācijas grupu tabulu vidusdaļu, vai arī reālu cīņu par iekļūšanu Eiropas čempionāta un Pasaules kausa izcīņas finālturnīros?
Futbols nav, piemēram, basketbols, kur starptautiskā konkurence ir tik neliela, ka grūtāk ir finālturnīrā neiekļūt nekā iekļūt, vai hokejs, ar kuru nopietnā līmenī nodarbojas vien dažās valstīs uz zemeslodes. Futbolā konkurence ir nesalīdzināmi lielāka, un prasīt regulāru kvalificēšanos lielajiem turnīriem it kā nebūtu nekāda iemesla. Taču Aleksandra Starkova komanda 2004. gadā to spēja, un līdz ar to nolaist zemāk pašu reiz uzcelto latiņu arī nav īsta pamata. Un tādēļ no Pahara trenētās izlases noteikti prasīs nu jau gandrīz desmit gadu vecā sasnieguma atkārtošanu un tikšanu uz 2016. gada Eiropas čempionāta finālturnīru Francijā.
Vai viņam tas izdosies, rādīs laiks. Spēlētāju materiāls šobrīd ir gana labs - mums ir futbolisti no Vācijas (Artjoms Rudņevs), Krievijas (Aleksandrs Cauņa un Vladimirs Kamešs), Grieķijas (Māris Verpakovskis) un Šveices (Andris Vaņins) spēcīgākajām līgām, savukārt Kaspars Gorkšs vēl pagājušajā sezonā spēlēja pasaules spēcīgākajā klubu turnīrā - Anglijas Premjerlīgā. Taču ar to vien, protams, nepietiks. Paharam nāksies salipināt šos vīrus kopā ar vājākās līgās spēlējošiem futbolistiem un izveidot vienotu komandu. Dūri, kas, līdzīgi leģendārajai Starkova komandai, spēs no kājām notriekt jebkuru pretinieku. Un diemžēl, lai to izdarītu, nebūs gana tikai ar meistarību un profesionalitāti. Būs nepieciešama arī veiksme. Lieta, bez kuras izcīnīt lielas uzvaras sportā nav un nekad nebūs iespējams.