Āboltiņa: Laba reputācija veidojas caur godīgu, nenogurstošu un sabiedrībai nozīmīgu darbu

Saruna ar pazīstamo ekonomistu un uzņēmēju Jāni Ošleju par iemesliem, vai vērts dzert šampanieti, par to, kā var iemācīt zirgu strādāt bez ēšanas un pat bez dzeršanas un kāpēc Dombrovska valdības «veiksmes stāsts» nav nekas tāds, par ko būtu vērts jūsmot. – Nupat EK apstiprināja, ka Latvija ir gatava iestāties eirozonā, un šajā sakarā izskanēja runas, ka varam jau dzert šampanieti, jo esam tikpat kā uzņemti eirozonā. Vai iestāšanās eirozonā ir pamats svinībām un šampanieša dzeršanai? – Parasti šampanieti saimnieciskās lietās dzer tad, kad ir izdevies kaut ko nopelnīt vai ko labu uzsākt. Manuprāt, būšana vai nebūšana kādā struktūrā vai tas, kādas krāsas naudiņa ir mūsu maciņos, nav svinēšanas vērts, jo tam nav ekonomiskas jēgas. Svinēt mēs varētu, ja būtu pamats kļūt bagātiem. Bet tas, ka nomainām vienas krāsas papīrīšus ar citiem, nav pamats svinībām. Svinēt būtu jēga tad, ja mēs redzētu, kādā veidā kļūsim bagāti pēc iestāšanās eirozonā. Tad mēs varētu priecāties, ka mūsu ekonomika attīstīsies un mēs kļūsim bagāti, bet arī to nevaru ieraudzīt, līdz ar to neredzu, par ko priecāties. – Varbūt mēs tomēr varam dzert šampanieti, jo esam tik labi sakārtojuši valsts finanses, ka mūs uzņem eirozonā? – No vienas puses, mēs tiešām esam savu ekonomiku sakārtojuši labāk nekā daudzas citas ES valstis un tāpēc esam saņēmuši uzaicinājumu iestāties eirozonā. Diemžēl esam panākuši atbilstību Māstrihtas kritērijiem, samazinot ekonomiku un atlaižot cilvēkus no darba. Mēs esam rīkojušies līdzīgi kā tajā parunā, kur saimnieks centās iemācīt zirgu strādāt bez ēšanas. Viņš jau būtu iemācījis zirgu iztikt arī bez dzeršanas, taču zirgs nomira. Līdzīgi mēs esam panākuši atbilstību Māstrihtas kritērijiem, bet panākuši to nepareizā veidā – samazinot darba vietu skaitu, nevis panākot ilgtspējīgu izaugsmi. – Kā tad tā? Mēs taču esam visstraujāk augošā ekonomika ES. Vismaz tā apgalvo Valdis Dombrovskis. – Tā ir taisnība, bet esam visstraujāk augošā ekonomika pēc tam, kad bija vislielākais kritums, un mēs joprojām ar visu savu straujo augšanu neesam sasnieguši to līmeni, kāds bija pirms pieciem gadiem. Visvairāk mani uztrauc tas, ka Latvijā ir ļoti maz darba vietu, salīdzinot ar darba vietu skaitu iepriekš. Tagad šis skaits ir audzis, bet niecīgos apjomos, salīdzinot ar iepriekšējo kritumu. – Cik lielu skaitu darba vietu «veiksmes stāsta» rezultātā esam zaudējuši? – Pirms krīzes mums bija 920 tūkstoši darba vietu, un zemākajā krīzes punktā šis skaits nokritās līdz 710 tūkstošiem. Tātad zaudējām 210 tūkstošus darba vietu. Tagad trijos gados esam atguvuši 59 tūkstošus darba vietu, un šobrīd kopējais darba vietu skaits ir 769 tūkstoši. Tātad kopējā bilance – mīnus 150 tūkstoši. Kāda gan šeit veiksme? – Mēs tomēr pārvarējām krīzi. – Ja paskatāmies vēsturiski uz Rietumeiropu, tad tur nodarbinātība nekad nekritās tik straujos apmēros. Arī krīzes periodos. Šis ir drīzāk neveiksmes stāsts nekā veiksmes stāsts.