Taču šampanieti korķēt vaļā vēl nevaram, aktuālā Eirobarometra statistika norāda, ka vertikālā plaisa starp rietumiem un austrumiem joprojām ir dramatiska.
Konkrētajā statistikā tikuši apkopoti dati, cik katras dalībvalsts darba devējam vidēji stundā izmaksā darbinieka algošana. Latvija ar 5,9 eiro šajā topā ir ceturtajā vietā no beigām, apdzenot vienīgi Lietuvu (5,5), Rumāniju (nav 2011. gada datu) un Bulgāriju (3,5). Tajā pašā laikā Francijā šis skaitlis ir 34,2, Dānijā 38,6 un Beļģijā pat 39,3 eiro stundā. Tendence ir acīmredzama - austrumu gals atpaliek, un starpība nav jūdzēs. Tā ir gaismas gados. Bulgārijā viens darbinieks izmaksā 11 reižu mazāk nekā Beļģijā. Latvijai iestājoties ES, šis skaitlis bija trīs eiro, tagad tas it kā ir dubultojies, taču, pat ja tas būtu trīskāršojies, nekur daudz tālāk kā patlaban mēs nebūtu tikuši, starpība bija un paliek ievērojama.
Briselē, apspriežot Eiropas nākamo septiņu gadu budžeta plānu, ir parādījusies Latvijai bīstama tendence. Turīgās rietumvalstis pašas ir nonākušas ekonomiski nestabilā situācijā, to iedzīvotāji izdara vērā ņemamu spiedienu uz politiku, paužot, ka nevēlas sponsorēt izlaidīgos dienvidus. Taču to noteikti sajutīsim arī mēs savā atbildīgi nabadzīgajā ziemeļaustrumu sektorā.
Sapnis par ekonomiski izlīdzinātāku Eiropas Savienību būs vien uz pāris gadiem jāatliek, un par katru papildu eiro tagad būs jācīnās ar putām uz lūpām. Arī metodes, lai tiktu uzklausīti, būs jāpilnveido. Krasā kontrastā nonāk mūsu traktora visai miermīlīgais brauciens uz Briseli un Rietumeiropas zemnieku burtiski dažas dienas vēlāk veiktā akcija, ar 15 000 litru piena aplaistot Briseles parlamenta ēku. Kuram jūs drīzāk piekāptos?
Iepriekšminētā statistika liek secināt, ka latviešu emigrācijas problēmu tuvākajā laikā, visticamāk, neizdosies atrisināt. Kamēr divu stundu lidojuma attālumā būs kāda valsts, kurā var legāli strādāt un par vienu un to pašu darbu nopelnīt kaut piecas reizes vairāk nekā dzimtenē, cilvēki turpinās pārcelties uz turieni dzīvot.
Interesants paradokss uz šī fona ir vairāku starptautisko uzņēmumu neelastīgā cenu politika, piemēram, vienam apģērba gabalam visā Eiropā nosakot vienu standarta cenu. Absolūtajos skaitļos Latvijā tas izmaksātu tikpat daudz, cik Beļģijā, taču darba stundu ziņā ieguldījums jau ir pavisam cits. Tas ir vēl jo pārsteidzošāk, ņemot vērā pārdošanas personāla un telpu īres izmaksu lielo starpību. Nav iespējams, ka apgrozījuma trūkums vienmēr neitralizē citas izmaksas.
Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijā daudz kas ir uzlabojies, arī plaisa starp pārtikušajiem rietumiem un nabadzīgajiem austrumiem ir mazinājusies, taču tā vēl joprojām nav vismaz akmens sviediena attālumā, un, domājams, pārskatāmā laikā tā netiks ievērojami sašaurināta. Šāds stāvoklis ilglaicīgi Latvijai var nozīmēt smagas sekas.