Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Aizmirstais karš. Latvieši Afganistānas karā (1979 – 1989)

Šā gada 15. februārī aprit tieši divdesmit četri gadi kopš PSRS karaspēks tika izvests no Afganistānas un ar to tika pielikts punkts PSRS – Afganistānas karam, kurš ilga gandrīz desmit gadus. Šajā karā pret savu gribu tika ierauti arī latvieši, taču viņu līdzdalība šinī konfliktā ir aizmirsta vēstures lappuse, kas ir pāršķirta un pie kuras praktiski neviens neatgriežas. Tāpēc es gribētu publicēt dažas latviešu veterānu atmiņas par viņu dienestu Afganistānā.

Sākoties PSRS karaspēka ievešanai Afganistānā 1979. gada 25. decembrī, starp pirmajiem padomju karavīriem, kas tur ieradās, bija arī jaunākais seržants Gunārs Rusiņš, kurš pēc specialitātes bija ķīmiķis – izlūks. Tagad viņš ir Latvijā dzīvojošo Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociācijas valdes priekšsēdētājs. Par savu nosūtīšanu uz Afganistānu Gunārs Rusiņš atminās: „Es Afganistānas karadarbībā tiku iesaistīts no 1979. gada 25. decembra uz 26. decembri. Mūs ar helikopteriem izsēdināja Afganistānas zemē, jau bruņotus, lai tālāk sagaidītu PSRS kaujas tehniku un dotos uz dislokācijas vietām Afganistānas teritorijā. Par to, vai mūs sūtīs uz Afganistānu, vai uz kādu citu karstu punktu, nebija nekādas nojausmas. Iepriekš mūs savāca sadales punktos, kur mums informāciju nesniedza, un tālāk jau pēc kādām divām nedēļām, naktī, paceļot mūs pēc trauksmes, tika paziņots, ka mēs tiksim nosūtīti uz Afganistānu. Kad tur nokļuvu, dislokācijas vieta man bija Kunduzas province.”

Visā savā dienesta laikā G. Rusiņš pabija dažādās Afganistānas provincēs, kur pildīja visvisādus uzdevumus, kas bija saistīti ar afgāņu modžāhedu apspiešanu. Savu dienestu viņš atceras šādi: „Karoju es dažādos reģionos, jo nebija fronte pret fronti, tas bija partizānu karš. Tikām izsūtīti dažādās kaujas operācijās un pārsvarā šīs operācijas noritēja kalnu apvidos. Es daudz pārvietojos ar kolonnām un atsevišķām kaujas mašīnām no vienas pilsētas uz otru, tā visa rezultātā tika veiktas biežas apšaudes pret mums. Mums bija viena kaujas operācija 1980. gada vasarā, kurā tika pazaudēta gandrīz vesela rota. Tas bija kārtējais reids netālu no Kunduzas provinces kalnu apvidū, kurā bijām izsūtīti kaujas operācijā uz noteiktu punktu ar noteiktu mērķi. Reida spēki tika ielenkti un apšaudes rezultātā, nevienlīdzīgā cīņā, tika gūti lieli zaudējumi, kamēr atnāca papildspēki. Es biju to starpā, kas nāca sniegt palīdzību, kā rezultātā arī pats tiku ievainots.” Gunārs Rusiņš Afganistānu atstāja 1981. gada maijā un tad viņa dienesta pakāpe bija jau vecākais seržants.

1983. gada 14. aprīlī uz Afganistānu tika nosūtīts jaunākais seržants Aivars Krūmiņš, kurš pirms tam pusgadu bija mācījies pretgaisa aizsardzībā, jeb konkrēti – pretgaisa aizsardzības raķešu vienībā. Kad Aivars Krūmiņš tika nosūtīts uz Afganistānu, viņam uzticēja komandēt raķešu mašīnu Kabulā, kuru vajadzēja gan apsargāt, gan arī vajadzības gadījumā no tās šaut. Viņa un grupas galvenais pienākums bija apsargāt padomju 40. armijas štābu.

Kabulā A. Krūmiņš pavadīja visu savu dienestu. Taču arī Afganistānas galvaspilsētā situācija nebija mierīga, jo Krūmiņš norāda, ka viņiem uzbruka jau tad, kad viņi ielidoja Kabulas lidostā. Un apšaudes no pretinieka puses viņam bija jāpiedzīvo praktiski katru vakaru, visu dienesta laiku. Afgāņu modžāhedi no kalniem šāva gan ar mīnmetējiem, gan ar automātiem. Taču lielākoties viņi izmantoja snaiperus un līdz ar to nebija zināms no kuras puses viņi šāva. Starp padomju karavīriem bija gan ievainotie, gan kritušie. Aivars Krūmiņš atceras, ka viņam pašam 10 centimetrus no galvas lode trāpīja.

Daudz bija gadījumu, kad afgāņi no kalniem ar „Stinger” raķetēm atklāja uguni uz padomju lidaparātiem. A. Krūmiņš šajā sakarā atminas: „Es pats ar savām acīm redzēju, kā divus helikopterus notrieca. Afgāņu modžāhedi ļoti labi slēpās kalnos un līdz ar to bija visai grūti aizsargāt no uzbrukumiem gan helikopterus, gan arī lidmašīnas.”

Afgāņi izmantoja arī citus veidus, lai cīnītos pret padomju karaspēku. A. Krūmiņš liecina: „Bija gadījumi, kad vietējie afgāņu aitu ganītāji pa priekšu laida aitas un tad pēkšņi uzbruka padomju karavīriem. Šie aitu ganītāji pārsvarā bija divpadsmit gadus veci puišeļi. Viņi mēģināja izlikt arī mīnas.  Afgāņu mazie puikas centās mūs ietekmēt arīdzan ar narkotikām, lai mazinātu padomju karaspēka kaujas spējas. Jo ne visiem nervi varēja izturēt šo smago situāciju, un tāpēc, lai nomierinātos viņi arī lietoja zālīti, kas noveda pie bēdīgām sekām.”

Aivars Krūmiņš Afganistānu atstāja 1984. gada 16. novembrī. Viņš to atceras šādi: „Sajūta man bija laimīga. Ilgi neticējām, ka braucam prom. Un neticējām arī, vai vispār aizbrauksim, jo mūsu lidmašīnas šāva nost. Ļoti daudzi bija gadījumi, kad tos, kas brauca prom no Afganistānas, notrieca. Savukārt mums paveicās.”

Jaunākais seržants Vents Veinbergs, kurš pēc specialitātes bija mīnmetēja apkalpes komandieris, Afganistānā nonāca 1985. gadā – iebraucot bruņutehnikas kolonnas sastāvā. Savās atmiņās viņš liecina: „Devāmies uz pilnīgi jaunu dislokācijas vietu, apmēram 150 kilometrus no padomju robežas, caurbraucot otrajai lielākajai Afganistānas pilsētai – Herātai. Un tad vēl apmēram 30 kilometrus pa betona šoseju uz priekšu. Tas bija pie Herātas. Šosejas malā sākām veidot pilnīgi jaunu bāzes nometni, kurā bija paredzēts dislocēties 12. motorizētajam kājnieku pulkam. Dienēju šī pulka 1. kājnieku bataljona sastāvā, atsevišķā izlūku vadā. Mums bija jāuztur kārtība šajā sektorā.”

Izlūku vads, kurā dienēja Vents Veinbergs, piedalījās daudzās sīkās sadursmēs ar modžāhediem. Atminoties šos notikumus, viņš stāsta: „Nekādās stratēģiskās cīņās mēs nepiedalījāmies, bet visu laiku bija izlūkošanas darbība ar sīkām kaujām, jo mēs bijām nelielas kaujas vienības. Bija jāaizkavē modžāhedu bruņoto formējumu pārvietošanās no vienas apdzīvotas vietas uz otru. Bija arī jāizkavē ieroču piegāde no Irānas, kas nepārtraukti notika caur dažādām kalnu pārejām. Visu dienesta laiku es karoju tur.”

Taču lielas kaujas notika tad, kad 12. motorizētais kājnieku pulks veica stratēģisko tīrīšanu ciematu zonā. Tomēr izlūku vads tādās kaujās tieši frontāli nepiedalījās. Tam vajadzēja piedalīties tādā gadījumā, ja kāda no šī karaspēka vienībām nonāca ielenkumā, vai arī viņas taktiski atradās sliktākā situācijā. Tad izlūku vada uzdevums bija atrast iespēju pieiet pretiniekam no aizmugures un pavērst tā spēkus uz sevi, lai tā vienība iegūtu kustības brīvību. V. Veinbergs arī min konkrētu gadījumu: „1985/86. gada ziemā – mēs veicām negaidītu uzbrukumu, kura rezultātā modžāhediem daļa no savas uzmanības bija jāvērš uz mums, un līdz ar to pilsētas šaurajās ielās iesprūdušie kājnieki un tankisti varēja iegūt laiku un atkāpties.”

Seržants V. Veinbergs ir atstājis ļoti interesantas liecības par pretinieka īstenoto kaujas taktiku pret padomju karaspēku. Lūk viņa stāstītais: „Tajos gados, kad es karoju, afgāņu modžāhedi bija pilnībā pārgājuši uz partizānu kaujas taktiku. Viņi nepārvietojās lielās vienībās. Viņu taktika bija uzbrukt apgādes kolonnām, vai vientuļām bruņumašīnām. Šat tad viņi īstenoja uzbrukumus šosejas tiltu apsardzes posteņiem. Vientuļos tankus un bruņumašīnas modžāhedi mēģināja iznīcināt visdažādākajos veidos. Viņi ļoti plaši izmantoja mīnas un granātmetējus, bet it īpaši mīnas. Tajos gados, kad es dienēju, afgāņu modžāhedus pietiekoši labi apgādāja ar NATO bruņojuma ieročiem un šīs NATO mīnas bija grūti atrodamas ar mīnmeklētājiem, jo viņas nebija metāla, bet plastikas prettanku mīnas, kuras modžāhedi pamanījās pārveidot par tā sauktajiem fugasiem. Mīnēts tika ļoti nopietni, lai varētu iznīcināt pat tanku. Jo prettanku mīna var tikai apstādināt tanku (iznīcinot viņam kāpurķēdi), bet viņa nevar pārbliezt bruņas. Modžāhedi lietoja tādu paņēmienu, ka lika 10 – 20 kilogramu trotila kasti zem šīs mīnas, tad lika mīnu un virs šīs mīnas lika vēl vienu 10 – 20 kilogramu trotila kasti. Rezultātā prettanku mīnas jauda tika palielināta vairākkārtīgi. Pie šādas jaudas varēja iznīcināt arī tanku. Pat tanka tornis varēja uzlidot gaisā pie tāda sprādziena.”

V. Veinbergs visu savu dienestu karoja pie Herātas un par piedalīšanos šajās cīņās saņēma medaļu „Par Drosmi”. No Afganistānas viņš demobilizējās 1986. gada aprīļa beigās un šo zemi atstāja tai pašā jaunākā seržanta dienesta pakāpē.

Nobeigumā jāpiebilst, ka Afganistānas militārajā konfliktā no Latvijas kopumā tika iesaistīti 3640 karavīri, ievainoti tika 177, bojā gāja 63, bet viens vēl joprojām ir pazudis bez vēsts. Tas bija traģisks periods mūsu tautas vēsturē, jo toreiz latviešu puišiem neviens neprasīja, vai viņi vēlas vai nevēlas doties šajā svešajā, nežēlīgajā karā un ,iespējams, zaudēt dzīvību.

Top komentāri

bijušais psrs kareivis
b
gribētu redzēt pārgudros komentētājus,kad tie saņem pavēsti,ka jāierodas komisariātā nemot līdzi vilku ložku i čistije trusi,neierašanās gadijumā kriminālatbildība!Kā uz mani bļāva viens pulkvedis,ka neesmu komjaunietis,iešaukšanas komisijā,kur jāstāv kailam,virsnieku un ārstu priekšā,jau domāju,ka mani gaida baltie lači!Afgāņu puši pamatā klusē,un darīs to līdz 60 gadu vecumam,šajā vecumā cilvēks sāk sevi norobeāot no notikumiem,ko piedzīvojis.tad arī parādīsies memuāri un atmiņas-vēsturnieki gaida...
vienaudze
v
Kad tie puiši sāka nākt atpakaļ no Afganistānas, tikko sāku uz ballēm iet.... Sirmi,salauzti un novecojuši...nu kā jau pēc kara.....
Liene
L
Kā teica Vents "vai viegli būt jaunam". Tu atnāc un tajā miera laika dzīvē vairs neiederies, esi otrgadnieks....
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē