Iespējams, nelielai daļai būvniecības nozares pārstāvju jaunā likuma ieviešana nāca kā glābiņš, jo tas ļāva izvairīties no būvatļaujas apturēšanas gadījumā, ja tā tiktu apstrīdēta tiesā. Šādi gadījumi praksē ir bijuši un šis aspekts bija viens no svarīgākajiem, kas motivēja ieviest jaunu būvniecības regulējumu nozares vides sakārtošanai.
Otrs jaunā likuma mērķis – mainīt līdz šim pastāvošo būvniecības procesa kārtību, tostarp arī reglamentējošās profesijas. Pēc pusgada šī mērķa rezultāts vislabāk redzams būvvaldēs, kur nozares speciālists atrodas pa vidu starp pasūtītāju, projektētāju un būvnieku. Tieši ikdienas darbs atklāj daudzas jaunā likuma un to pavadošo tiesību aktu nepilnības un kļūdas. Turklāt šādu kļūdu ir milzums, un tās var atstāt paliekošas sekas, radot jaunus Zolitūdes traģēdijas analogus. Lai arī publiski tiek apgalvots, ka tiek darīts viss, lai šādas traģēdijas vairāk neatkārtotos, reāli nozarē valda milzīgs haoss, un patiesībā problēmu ir vairāk nekā iepriekš. Turpretī jaunā likumdošana šīs problēmas nevis risina, bet padara vēl sarežģītākas.
Viens no spilgtākajiem problēmu piemēriem ir process, kas saistīts ar būvatļaujas saņemšanu un reālo būvdarbu uzsākšanu. Saskaņā ar jauno Būvniecības likuma 16.pantu, būvatļaujas saņemšana nedod tiesības uzsākt būvdarbus. Latviešu valodā vārds "būvatļauja" ir saliktenis, kas sastāv no diviem vārdiem "būvēt" un "atļaut". Kā var neļaut, ja dokumenta nosaukums skaidri definē – "atļaut"?
Šajā procesā tiek muļķoti pilnīgi visi tai skaitā arī pasūtītājs, kurš šo būvatļaujas nozīmi uztver pavisam vienkārši – projektētājs saņem būvatļauju, tātad nākošā dienā traktori būs jau objektā. Ir jāveic skaidrojošais darbs, lai pasūtītājs pareizi saprastu šo vārdu spēli.
Tikmēr jēdziens "būve" jaunā likuma izpratnē ir "ķermeniska lieta, kas tapusi cilvēka darbības rezultātā un ir saistīta ar pamatni (zemi vai gultni)". Vēlētos uzdot retorisku jautājumu – vai zārks un nogrimis kuģis arī ir būve? Savukārt jaunajā būvatļaujā, kas saskaņā ar likumu ir "administratīvais akts ar nosacījumiem būvniecības ieceres realizācijai dabā — projektēšanai un būvdarbiem — līdz būves pieņemšanai ekspluatācijā" nav paredzēta vieta Būvvaldes amatpersonas parakstam. Tā ir absurda situācija, ko uzskatāmi demonstrē šis likumdošanas akts!
Turpinot par absurdiem, ne mazāk kurioza ir situācija ar jaunajiem būvnormatīviem, kas tieši saistīti ar Būvniecības likumu. Liela daļa no tiem nav ne tikai apstiprināti, bet nav pat sagatavoti! Simtiem projektu ir "iestrēguši" pašvaldību būvvaldēs, jo speciālisti nevar izskatīt projektus tikai tādēļ, ka nav atbilstošu normatīvu. Nav Latvijas būvnormatīva ar piemērojamajam slodzēm, nav normatīva, kas nosaka seismiku u.t.t. Tā vietā, lai Latvijas vajadzībām operatīvi sagatavotu Eirokodeksu, Ekonomikas ministrija iesaka izmantot dažādus novecojušus normatīvus. Lielākā daļa Eirostandarti ir tikai rekomendējošā statusā un tiem nav likumīga spēka. Projektam un būvēm ir jaatbilst Latvijas būvnormatīvam, nevis rekomendējošā statusā esošiem standartiem. Piemēram, dzelzsbetona konstrukcijām vēl joprojām jāizmanto LBN, kas nav savienojams ar jauno Metāla konstrukciju normatīvo aktu, kas spēkā stājās 2014. gada 23. decembrī. Būvniecības likuma un normatīvo aktu veidotājiem, acīmredzot pietrūcis zināšanu un izpratnes par reālo būvniecības procesu.
Pie situācijas ar nesakārtotu, haosā esošu normatīvo bāzi, kā lai runā par drošu būvi?
Vēl kāds kuriozs kliedzošs piemērs – kā zināms, Zolitūdes traģēdijā sabruka pārseguma konstrukcija brīdī, kad ēka tika ekspluatēta un vienlaikus notika būvdarbi virs šīm telpām. Pēc traģēdijas likumā tika ieviesta norma, kas noteica – ja sabiedriskās ēkās notiek būvdarbi virs telpām, šo ēku ekspluatācija uz būvdarbu laiku ir jāpārtrauc. Skaidrs un pareizs lēmums. Savukārt situāciju, kad būvdarbi notiek zem šīm telpām, likums neparedz un nenosaka ekspluatācijas apstādināšanu. Atbilstoši likumam var rekonstruēt ēkas pamatus vai apakšējos stāvus, mainīt nesošās konstrukcijas, vienlaikus "uz pilnu klapi" ekspluatējot augšējās telpas. Šāda situācija ir vairāk nekā absurda, bet likuma izstrādātāji to nav pamanījuši.
Līdztekus iepriekšminētajām problēmām sabiedrībā tiek kultivēts viedoklis, ka būvniecība turpmāk būs pilnīgi droša, viss tiek pārbaudīts, un arī jaunizveidotais Būvniecības Valsts kontroles birojs visu pārbauda pa otram lāgam, kā saka "dubults neplīst". Diemžēl sabiedrība netiek informēta, ka būvvaldēs speciālisti ir pārkrauti ar darbiem – līdzās projektu izskatīšanai un konstrukciju pārrēķināšanai, kas jāpaveic likumdošanā noteiktajos termiņos piecu dienu līdz viena mēneša laikā, jāizskata vēl pārdesmit projekti, jāsagatavo pārdesmit būvatļaujas un jāsniedz atbildes uz vēl pārdesmit iesniegumiem. Šo patieso ikdienas realitāti no malas neviens neredz.
Šādā situācijā arī būvvaldēm ir jārīkojas skarbi. Būvnieki, kas bija laimīgi, ka viņiem izsniegtās būvatļaujas pēc jaunā regulējuma vairs netiks apstrīdētas, nebūs laimīgi, jo būvatļauju neviens neizdos citādi, kā tikai "septiņas reizes nomērot", bet "mērīšana" prasīs laiku un naudu. Aizkavēsies valsts un pašvaldību objektu celtniecība, samazināsies to projektu apjoms, kuru īstenošanai plānots izmantot Eiropas Savienības fondu līdzekļus. Būvvaldēm nav jāuzņemas atbildība par likumdevēja neizdarībām, par to, ka tiek radīti slikti projekti vai projekti, kas raisa konfliktsituācijas. Šādos gadījumos Vispārīgo būvnoteikumu 40.pants būvniecību kontrolējošām institūcijām uzliek par pienākumu ziņot sertificēšanas institūcijai un tas atkal ir patērēts laiks, nervi un nauda. Īsāk sakot – likumdevējs nav nodrošinājis sabiedrībai mierīgu dzīvi drošās ēkās un būvēs, jo netiek domāts visas valsts līmenī.
Latvijā ir 119 pašvaldības un, ņemot vērā, ka joprojām nav vienotas izpratnes par Būvniecības likuma pielietošanu, katrā no pašvaldībām regulējumu veido atbilstoši savai izpratnei un pieredzei. Kādā no Rīgas attālākā pašvaldībā būvvaldes speciālists uz jautājumu "kā jūs darāt to un to?", atbildēja: "Mēs darām pa vecam. Mēs esam tālu no Rīgas, kamēr līdz mums tiks, tad arī domāsim." Tā ir katastrofa, ja katrā būvvaldē likums tiek traktēts pa savam un ne jau ļaunprātīgi, bet aiz neziņas un neizpratnes, kā pareizi rīkoties.
Uzsvēršu, ka būvniecība ir visstraujāk augošā nozare valstī, tās devums IKP ir ap 7%, un ar savu darbību būvniecība ietekmē vairāk kā 30% no IKP. Varbūt ir laiks klauvēt pie Ministru prezidentes durvīm un aicināt padomāt par visstraujāk augošākās nozares pareizu sakārtošanu? Varbūt šajā ministrijā varētu strādāt īsti būvniecības speciālisti un būvniecībā kompetenti juristi, kas nepieļautu tik daudz kļūdu, ar kurām mums jāsamierinās šodien. Ja jaunais regulējums būtu palīdzējis sakārtot būvniecības nozari, cilvēki būtu vairāk ieinteresēti sakārtot savu īpašumu dokumentāciju un pēc kārtējā būvvaldes apmeklējuma nebūtu jāsaka tā, kā savā iesniegumā rakstīja kāds mūsu būvvaldes apmeklētājs: "tūkstošreiz nožēloju, ka sāku būvniecību, jo es jau nevarēju iedomāties, ka valsts politika tiks pavērsta pret tautu".