Kādam salatētim bārdas degšanu bija mēģinājuši dzēst ar šņabi. Pārāk dziļus apdegumus neesmu redzējis, bet ārstēšanas metodes ir visdažādākās - vislabāk izskatās, ja salatētis noziests ar krējumu. Padomju un Atmodas laikā katru gadu uz slimnīcu ar sejas apdegumu tika atvests arī kāds rūķis bērnudārza vecumā. Rūķim sejas apdegums bija ļoti nopietns, jo maigā bērna āda sadega švirkstēdama līdz ar mākslīgo bārdu. Pēdējos gados bērniem bārdu pantiņu skaitīšanas laikā vairs nesien vai šādos brīžos iztiek ar elektrisko svecīšu virtenēm.Neredzams Lauris Reiniks dzied: "Zvani un sveces, un pīrāgu smarža, galdauti balti un eglīte mirdz." Skatoties, cik steidzīgi smēķē vecītis pie Doma baznīcas, rodas iespaids, ka daļa no šiem apdegušajiem salatētiem nemaz nav tikuši līdz eglītei un mantiņām - sintētisko bārdu vienkārši nosmēķējuši jau pirms svinībām. Salatēti taču arī ir dažādi - vislabāk apmaksātie ir aktieri ar dabiskām bārdām, apmeklē vispaklausīgākos bērnus baņķieru un tirdzniecības firmu vadītāju ģimenēs, bet ir taču arī tādi, kas salst pie bankas ārdurvīm kā iekšālaidēji vai pierunā lielveikalā apmeklētājus čaklāk iepirkties.Doma laukuma vecītis liek atjaust, cik tuvu ir Ziemassvētki un Jaunais gads - ne tikai ar saldsērīgām džinglbelz dziesmiņām, bet arī bērniem, kuriem uzkritušas degošas eglītes, uzliets verdošs ūdens, iedots pār mēru iedzert šņabi vai vienkārši ēst to, kas plašā slānī pieejams veikalā Maxima vai Rimi pie kases aparāta. Katru gadu šajā laikā reanimatologa Pētera Kļavas gādībā nonāk daži duči apdegušu, apsaldējušos vai piedzērušos bērnu. Ak vai - es pazīstu arī Latvijas vadošos patologanatomus.Ziemassvētki sabrauc rakstītās kamanās no Rietumiem. Eiropa, sākot no decembra vidus, līdz janvāra sākumam nestrādā un laiku tērē iepirkšanās drudzī. Uzdevums apdāvināt visus radus un paziņas ar nelietderīgām, lielām, relatīvi dārgām un grūti laukā izmetamām dāvanām, kur noteikti priekšroka būtu dodama rakstītiem cimdiem vai stikla-plastmasas-spīdmetāla suvenīriem.Latvietim nav tik daudz naudas stulbiem iepirkumiem kā vācietim, toties visādi citādi Ziemassvētku bezdarbībā un veselības bojāšanā mēs esam noķēruši ne tikai vāciešus, bet pat grieķus. Bet mums ir lietas, kas nav ne vācietim, ne grieķim. Mums ir pareizticīgo tradīcijās sakņojušies "vecie Ziemassvētki un vecais Jaunais gads", kas multinacionālos kolektīvos dzeršanas prieku pagarina līdz janvāra vidum. Valdība mūs mīl - pārcēlusi dažas darbadienas no Ziemassvētku nedēļas, kurā neviens nestrādā, uz sestdienām, kurās arī visi imitē strādāšanu. Kā iestādes vadītājs es uz Ziemassvētkiem un Jaungada sagaidīšanu raugos ar bažām, ja ne ar paniku.Redzu - sanāk kopā draugi un sāk gatavoties garajai naktij no 23.decembra līdz 2.janvārim ar trekniem ēdieniem, krutku un raķetēm. Viņi taujā cits citam:- Tu atceries, kā mēs pagājušo Jauno gadu sagaidījām?- Nē.- Nu tad lai mums šogad tikpat jautri.
Tad nu jāmēģina atcerēties - kas
šajos svētkos ir tik jautrs. Jautra iepirkšanās lielveikalā
Maxima. Rinda pēc eglītes, pēc tam eglītes kāja tiek ielikta
starp divām papes kastēm, lai var šūpoties kā vējā. Eglītē
svecītes, zem eglītes piemidzis salavecītis. Latviešu mentalitāte
liek Ziemassvētkos pierīties līdz ūkai, turklāt tas nozīmē
pārēsties piparkūkas, čipsus, pīrāgus, hotdogus, cūkas
šņukurus un makburgerus. Baltiem miltiem taukos cepts pīrāgs ar
speķi iekšā ir vēl neveselīgāks par makburgeru, kurā ir vismaz
viena veselīga lieta - salātu lapa. Sevi mīlošs latvietis
Ziemassvētkos savu kuņģi un visu vielmaiņas sistēmu spēj
pārslogot līdz žultsakmeņu lēkmei vai vismaz līdz gastrītam.
Godprātīga latviešu zeltene salavecītim raksta vēstulīti: "Atnes man biezu naudas paciņu un plānu tauku slāni uz vēdera.
Pērn Tu kļūdījies un izdarīji visu otrādi." Profesors
Anatolijs Danilāns (nesajaukt ar salavecīti, izskata līdzība
maldina) te komentē: "Latvijā ir raksturīga tendence
pārbaroties."
Visas Ziemassvētku dziesmiņas, kuras
sarakstījuši konjunktūras pārņemti dzejdari un muzikanti, aicina
saēsties vismaz labi daudz zirņu ar piparkūciņām. Visas
televīzijas programmas ir pārbāztas ar Mezym, Galstena un
bezreceptūras zālēm vai apšaubāmiem uztura bagātinātājiem.
Līdz 19.gadsimta otrajai pusei
pārlieku paēdis latviešu zemnieks un viņa ģimene nebija. No tā
nāk paradums, ka vecmāmiņas un krustmāmiņas par savu galveno
uzdevumu bērnu audzināšanā uzskata iestūķēt puišeļiem un
meitenēm visu, kas vien iespējams, citādi bērniņš tāds vājiņš,
nepaēdis. Šo ideoloģiju latvietim kultivē arī mūsu literatūra,
māksla un kultūra kā tautas mentalitātes nesēja.
Latviešu literatūras klasika joprojām
rezonē uz Cibiņa un Buņģa ass (J.Poruks - "Kauja pie Knipskas"), kur
vājais iet bojā no nosalšanas un hipotrofijas, viņš ir hroniski
nepaēdis vai nepilnvērtīgu uzturu saņēmis.
Latviešu nacionālie varoņi vai
izcilākie nācijas pārstāvji (Eduards Veidenbaums, Rūdolfs
Blaumanis u.c.) agri miruši ar plaušu slimībām, kur kā
pneimonijas izraisītājs prevalēja tuberkulozes nūjiņa. Arī
tuberkuloze bieži korelē ar nepilnvērtīgu uzturu un hronisku
salšanu.
Latviešu ģenētiskais patriarhs
nevarēja katru dienu aiziet uz lielveikalu pēc svaigas gaļas
šķēles. Cūku vai citu lopu, kā likums, kāva uz svētkiem. Speķi
jau varēja sažāvēt dažiem mēnešiem, kotletes nedēļai sacept,
bet vismaz daļu labuma nācās nolocīt tūlīt (citādi aizies
bojā), vismaz putraimdesas - cik lien. Tā nu latvietim, kurš
citādi nebija lāgā paēdis, svētki asociējās ar pierīšanos
(kamēr nekust).
Ja pierīšanās starplaiks nāca no Mārtiņiem
līdz Ziemassvētkiem, tad pārlieka slodze vielmaiņai nebija.
Mūsdienās ofisā, automašīnā, kafejnīcā sasēdušais vidējais
latvietis ik dienu ieēd nedaudz par daudz. Un, ja šādam ikdienā
(taukus un ogļhidrātus) nedaudz par daudz ēdošam latvietim ir
nacionālajā mentalitātē sakņota Ziemassvētku-Jaungada nedēļa
ar ļoti nosacītu vai pat imitētu strādāšanu, viņš tajos uzēd
daudz vairāk. Labi, ja tikai uzēd. Viņš vēl uzdzer labi daudz
spirtotu un gāzētu dzērienu, lai pilnībā noslogotu aizkuņģa
dziedzeri un nomāktu tauku vielmaiņu. Dziļi iesakņojies ticējums,
ka, šņabi dzerot, vajag riktīgi paēst, īpaši treknu un sātīgu
ēdienu. Aizkuņģa dziedzeri tādējādi mēģina iznīcināt kā
tādu.
Latvieši no visai nabadzīgas kalpu
tautas par eiropeiski mazkustīgu un pārēdušu nāciju ir kļuvuši
relatīvi īsā laikā. Pat cilvēki, kas ikdienā pēc garas darba
dienas paspēj aizskriet uz vingrošanas zāli vai basketbolu
uzspēlēt, svētkos sēž pie galda un ar glāzi rokās vārtās
dīvānā pie televizora.
Senči Ziemassvētkus svinēja vienu
vakaru un nākamo dienu, nevis nedēļu, turklāt Ziemassvētkos gāja
ķekatās. Astoņas mājas, katra cita no citas vidēji 600 metru
attālumā, divdesmit minūšu riņķa dancis ar palēcieniem un
pietupieniem, kopumā patērētas 3600 kilokalorijas. Protams, pie
katra galda tika arī piesēsts un cūkas šņukurs pagaršots, bet
kopējais saldo negatīvs. Mūsdienu latvietis deviņstāvu mājā,
ar lifta palīdzību apmeklējot astoņus kaimiņus, 3600
kilokalorijas pieēd, bet 100 notērē, žestikulējot ar glāzi.
Ne tikai ēšanā latvietis nav mentāli
pārstrukturējies, viņš joprojām absurdi vērtē kustību lomu.
Visspilgtāk tas izpaužas Izglītības un zinātnes ministrijas
vadības, latviešu vecāku, bet nereti arī mediķu attieksmē pret
fizisko kultūru un sportu. Vismazākās iesnas ir iemesls bērnu
atbrīvot no sporta nodarbībām. Un tas tiek darīts ultimatīvā
veidā, it kā bērna iešana uz treniņiem nozīmētu nerūpēšanos
par bērna veselību. Arī šai filozofijai pamats meklējams pirms
saviem gadsimtiem - tad, kad puišelis no agras rīta rasas līdz
vēlam vakaram ar stibu skraidīja pakaļ cūkām, vēlāk pļāva
zāli, zāģēja malku un darīja citus lauku darbus, tad, protams,
viņam, pirmajiem slimības simptomiem parādoties, slodzi vajadzēja
samazināt. Toties tagad bērnam, kas pavada daudzas stundas dienā
pie datora, pats svarīgākais uzdevums ir fizisko slodzi palielināt.
Bet jūs pamēģiniet vecmāmiņai
iestāstīt, ka puišelim no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam
jāsporto divas reizes, nevis vienu reizi dienā, tad jūs
izbaudīsiet nacionālo latviešu sievietes mentalitāti.
Tam salatētim no Doma laukuma
Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā būtu īstais laiks atmest
smēķēšanu. Tiesa, es nekad neesmu redzējis nevienu, kas to
apņēmies un paveicis šajā nedēļā, īpaši uz kārtīgām
paģirām. Saliekot kopā smēķēšanu, pārlieku rīšanu un
dzeršanu, mēs iegūstam apstiprinājumu ar 2013. gada decembri
noslēgt Sirds veselības gadu – latvieši būs atjaunojuši savas
sirds vātis, savu holesterīna līmeni būs pacēluši līdz
infarkta līmenim un droši kļūs par angioplastijas klientiem.
Neredzamais Lauris Reiniks dziesmu beidz: "Zvani un sveces, un
pīrāgu smarža, pasaule tīra un balta kā sniegs, zvani un sveces,
un eglīte zaļa, latvieša Ziemassvētku mīļums un prieks."