Oskar, Oskar! Neturies pie krēsla, turies pie partijas! - mazliet tuklumā iedzīvojusies, bet vēl arvien šarmantā un tālredzīgā Anita teiktu Oskaram šodien.
Kaut kā nav latviešiem iegājies tas kreklu plēšanas paradums. Proti - rauj vaļā aizpogātu kreklu, tā ka pogas aiziet pa gaisu, un izkliedz kādu ielāgojamu dzīves gudrību. Piemēram - ES PIE KRĒSLA NETUROS. Neizskatītos slikti, sevišķi televīzijā kādā iksa vai sastrēguma stundā. Protams, no sabiedriskās rezonanses skatpunkta - vinnētāji būtu pirmie krekla rāvēji.
Un pirmais uz krekla plēšanu varētu iedrošināties mūsu finanšu ministrs Vilka kungs.
Nav nekāda lielā prieka no tās ministrēšanas - mūžīgas nepatikšanas, stress, alga tāda, ka lāga kreklu nevar nopirkt. Arī partijnieki ne vienmēr vienisprātis. Iešu prom. Pie krēsla neturos nu nemaz. Tie ir pagājušā gada teksti.
Laiks iet. Dzīve un nauda mainās. Iznāk tā, ka prom iešana kā iespēja parādās pavisam loģiski - demisionē premjers ar visām izrietošām sekām. Laiks gan mantas savākt, gan papīrus sakārtot… Tomēr dīvainā veidā viss iegrozās citādi. - Tā jau ir, nu tie, kas smagumus nesuši, var iet. Augļus un kompetes ēdīs citi, - sabiedrībai skumji noziņo galvenais finansists. Nav ko piebilst, bēdīgi jau ir. Bet, ko tur vairs, nu jau jāiet lūkot pasta kastē sastūķētie darba piedāvājumi. Vēl dažas dienas un izrādās, ka nekāda prom iešana nemaz īsti neplānojas. Pierunāja. Un sabiedrība arī prasot. Rudenī vēlēšanās startēšot, par ko arī vēl pirms pāris mēnešiem vismaz trīs kreklus varēja saplēst, ka nē taču. Nekādā gadījumā!
Konsultants saprot, ka visi cilvēki. Var pierunāt, atrunāt, sarunāt un tādā garā. Tomēr finanšu ministram šefte ar to atšķirīga, ka nedrīkstētu tā pāris dienās pierunāt, atrunāt, vai, Dies' nedod, kaut ko sarunāt.
Kas mums atliek? Jāgaida vien nākamais cēliens ar ziņojumiem, ka alga maza, gandarījuma nav un nevar runāt, ko domā. Tomēr, kā jau pieminētajā krekla plēšanā, daudzas reizes atkārtojot, tas kļūst neinteresanti un maz ticami. Lūk, «maz ticami» gan ir tas simptoms no kā finanšu ministram vajadzētu bēgt neatskatoties.
Gluži citādi krekla, piedodiet, krēsla neturēšana sanāk iekšlietu ministram Kozlovskim. Viņš atšķirībā no finanšu kolēģa par grūto dzīvi nerunā vispār. Kad nu darbakārtībā pārmaiņu laiks, cieti paziņo, ka pie krēsla neturas ne milimetru. Vēl vairāk, nav aizmirsis veco pieklājības postulātu - ja maz krēslu, piecelties un dot vietu tam, kam vairāk vajag. Šajā gadījumā - ārlietu ministram. - Ja nu tāda izvēle, tad lai tiek Edgaram. Es pie krēsla neturos… Paiet kādas dienas. Un izrādās, ka kaut kādu iemeslu dēļ nevar tikt no tā krēsla nost. Un sabiedrība arī pieprasot. Ja nu visi prasa… tautas balss - partijas balss. Bet tad nu gadās misēklis. Pietiekkoms paziņo par kādu nesmukumu iekšlietu ministra īpašumu lietās. Sanāk labs atšķaidītājs līmei, ar kuru cilvēks pie krēsla pielipis. Un arī iepriekš tak teica, ka neturoties nu nemaz, nemaz… būtu īstais brīdis. Laiks rādīs.
Konsultants vispār neatrod nevienu, kurš pie krēsla turētos. Un nevajag arī.
PAREIZAIS VIEDOKLIS - neturies pie krēsla, turies pie partijas.
Ja vēl zinātu, pie kuras, būtu pavisam labi.