Vieglāk šajā ziņā ir pelēkraibajiem spēkiem. Dažādi netīrumi vienkārši pazūd, un droši var atbildēt, ka tādu nav, ka vienkārši rādās, ka paši tādi.
Patiešām, sabiedrības lielākā daļa nav ne balta, ne melna, bet tāda pelēki raiba. Tāda nokrāsa ir skaidrākā zīme, ka šis vai cits speciālists ir no sabiedrības, nevis kādiem pārpasaulīgiem gaismas vai tumsas spēkiem.
Tomēr arī vienkāršajā sabiedrībā ir labāki cilvēki un pārējie. To pats varot sajust, tikai sevī jāieklausās.
Nu, lūk, jau pirms vairākiem gadiem cilvēku grupa ieklausījās sevī un ārzemju bundžujāņos un saprata, ka ir sabiedrības vislabākie pārstāvji. Tādēļ apvienoja spēkus sabiedrības interešu aizstāvībai, nu, kam gan citam. Nodibināja dažādu caurspīdīgu akciju sabiedrību Kulaks, kura uzdevums bija sabiedrības vārdā caurspīdīgi norādīt PAREIZO VIEDOKLI jautājumos, kuros vietējiem grūtgalvīšiem radās problēmas.
Pētīja dažādas lietas. Piemēram, kā visgodīgāk pārdot Tēvzemes lielsabiedrību Latvijas laivas. Viss sanāca kā parasti, un laivas pamazām izgaisa miglā. Bet, vienalga, visiem labi. Priekšnieki varēja taisnoties, ka Kulaksvisur bijis klāt, bet paši - deklarēt, ka bez viņiem būtu bijis vēl briesmīgāk.
Lai mazinātu tumsas un gaismas spēku ietekmi, tika dibināta korupcijas novēršanas, uzlabošanas, pārraudzības, izglītošanas un sašņorēšanas apvienība KNUPIS. Arī tur pie priekšnieku meklēšanas Kulaks bija klāt, un rezultāts kā kulaks zem acs - efektīgas sašņorēšanas un nepārtrauktas jezgas. Skaidri redzams, ka KNUPIS ir aktīvs.
Ar laiku Kulaks ietrenējās savus sabiedrībai derīgos darbus darīt ar augsti profesionālu eleganci un atsperīgu toleranci.
Tad - traģiskais gadījums Zolitūdes lielveikalā. Kad noklusa emocionālu ļaužu teiktais, ka «tagad nekas vairs nebūs kā bija», sāka rīkoties, tieši kā bija - pārraudzīt un aizstāvēt sabiedrības intereses. Protams, ka bez naudas neko nevar aizstāvēt, jo tad ietekmējas. Tādēļ vispirms no pārraugāmajiem noprasīja kāpostu. Pēc vecā principa - prasi divreiz vairāk, dabūsi, kas pienākas. Pārraugāmie ar ne pirmziemnieki, šķelmīgi pamirkšķināja, pakaulējās un taisījās sist ķepā….
Ak, kā jau mēdz notikt, no aizkulisēm izlīda skaudība. Ja kaut ko Kulaks nav paspējis, tad tas ir skaudības izmeklēšanas centrs (Sic!), kuram būtu jāatrod, kurš pirmais sāka, kurš kuram tālāk pateica un kur aug kājas.
Sākās bļaustīšanās par sirdsapziņu un visādām citām nesaprotamām lietām. Nav jau slikti. Viena no Kulakadarbības vadlīnijām taču ir sabiedrības aktivitātes veicināšana. Noveicināja ne pa jokam.
Ne visiem pietiek morāliskas noturības. Kāds armijas vīrs, it kā draugs, bet ņem (neņem?) un nolec, kad vēl tikai aste jāpārlec. Nu ko lai saka - taisnvirziena domāšana. Savukārt Kulaka priekšniece izdomā māņu gājienu - informē, ka atstāj amatu. Līdzgaitnieki neziņā pamirst… Vai tiešām?! Atslābstiet. Viss kārtībā. Morālās paģiras ir alkoholiķiem un citādiem atkarīgajiem. Kulaks un tā biedri ir neatkarīgi pilnīgi un neatgriezeniski. Vienkārši - jaunais darbs prasīs VISUS spēkus un bezatbildību.
Un te vairāk maksā.
Ziedus, ziedojumus un šampanieti - studijā!