Atgādināšu, ka paredzamais valsts budžeta apjoms būs 4,8 miljardi - tātad demogrāfijai jāatrod finansējums 0,65% apjomā no budžeta. Kā zināms, Latvijā ir visvājākā demogrāfiskā atbalsta politika Eiropā, un tā rezultātā jau ilgāku laiku mums ir viszemākā dzimstība. Vislielākais šķērslis ģimenes plānošanā ir hroniskās bērnudārzu rindas - bieži vien tiek gaidīti 3-4 un pat pieci gadi, bet šajā laikā māmiņa vai tētis taču nevar strādāt - kādam ir jābūt pie mazuļa. Latvieši parasti ir visai apzinīgi un atbildīgi, plānojot ģimenes pieaugumu, un bērnudārzu trūkums bieži ir svarīgs arguments, izšķiroties atlikt bērniņu uz nenoteiku nākotni. Māmiņalgas Latvijā tiek maksātas tikai līdz viena gada vecumam, bet bērnudārzs teorētiski ir pieejams no 1,5 gada vecuma - šajā sešu mēnešu «bedrē» māmiņa ir gandrīz vai bez iztikas avota un bieži risinājums tiek rasts, iestājoties bezdarbniekos, attiecīgi vienojoties par darba attiecību pārtraukšanu. Visbeidzot 39% jauno māmiņu saņem tikai minimālo 50 latu māmiņalgu, bet Igaunijā tā sasniedz 195 latu - valsts diskriminē tās jaunās sievietes, kas vēl mācās vai nav paspējušas uzkrāt nepieciešamo darba apdrošināšanas stāžu, tāpēc vismaz minimālā iztika ir nepieciešama visām jaunajām māmiņām. Ja šo atbalstu valsts nodrošinās, dzimstība Latvijā ievērojami pieaugs - to pierāda Igaunijas piemērs.
Ja atceramies premjera un ministru izteikumus pavasarī, kuros gan V. Dombrovskis, gan I. Viņķele apliecināja gatavību spert kardinālus soļus, lai izbeigtu nenormālo situāciju, kurā tūkstošiem mazuļu nav pieejams bērnudārzs, piešķirot nākamgad papildu 23 miljonus latu, līdz ar to valdība raidītu skaidrus signālus topošajiem vecākiem, ka valsts viņus atbalstīs un vismaz vieta bērnudārzā katram mazulim tiks garantēta. Likās, ka visi priekšnoteikumi ir labvēlīgi, lai valdība pēc ieilgušas spriešanas un runāšanas patiešām beidzot ķertos demogrāfijas vērsim pie ragiem un novērstu vismaz galveno demogrāfisko šķērsli - bezgalīgās rindas uz bērnudārziem. Bija gan sabiedrības atbalsts, gan arī finanšu iespējas - Valsts kase iekasēja daudz vairāk nodokļu, nekā iepriekš bija plānots, kas atļāva par 238 miljoniem latu papildināt jau šīgada valsts budžeta izdevumu daļu. Bet kas notika vēlāk vasarā, kad no lielajiem solījumiem demogrāfijai iznāca tikai čiks - tikai viens miljons Mātes un bērna veselības programmai? Arī no solītajiem 23 miljoniem 2013. gadam bērnudārzu rindu likvidēšanai palika tikai 3,8 miljoni, un tie paši tiek virzīti pēkšņi izdomātajam bērna pieskatīšanas pabalstam, ko saņemtu daļa māmiņu un kas lielākajai daļai problēmu neatrisinās? Acīmredzot uzvaru koalīcijā ieguva fiskāli atbildīgie, taču demogrāfiski bezatbildīgie politiķi. Šādiem cilvēkiem valsts un tautas nākotne laikam ir vienaldzīga, bet latviešu valodas un kultūras saglabāšana arī pēc gadsimta ir tikai tukšas runas - viņus interesē tikai šodiena un daži tuvākie gadi līdz vēlēšanām. Ko vērts būs iecerētais ekonomiskais izrāviens, ja latvieši pēc paaudzes būs tikai minoritāte?
Pēc būtības NA demogrāfijas ultimāts nav nekas vairāk kā spiediens uz koalīcijas lēmējpersonām, lai tās tomēr pildītu savus solījumus, kas ir tik ārkārtīgi svarīgi Latvijas nākotnei. Šķiet, ka tagad NA līdzpriekšsēdētāji tikai atkārto V. Dombrovska 1. jūnijā teiktos vārdus, ka «demogrāfiskās situācijas uzlabošana ir prioritāte, un tas jāņem vērā, arī veidojot 2013. gada un turpmāko gadu valsts budžetu». Diemžēl tagad Dombrovskis par šādu viedokli ir izbrīnīts un norāda, ka pašai NA jāatrod, kur ņemt finansējumu. Viņam piebalso gan Andris Vilks, ka demogrāfijas prioritātes iekļaušana 2013. gada budžetā ir jau novēlota, gan Dzintars Zaķis, atrunājoties, ka «tā nemēdzot būt, ka prioritāte ir tikai viena», un, īsti neiepazinies ar piedāvāto risinājumu, maina tēmu uz pabalstu palielināšanas negatīvajām sekām un vēlmi palielināt neapliekamo minimumu - kas taču arī ir viena no NA prasībām. Plāns taču nepiedāvā palielināt pabalstus - tas piedāvā sakārtot Latvijas valsts demogrāfiskās politikas jau sen iztrūkstošos posmus - nodrošinātu vietu bērnudārzā un minimālu iztiku līdz tam, kā arī palielināt neapliekamo minimumu par bērniem.
Tagad bumba ir sabiedrības pusē - vai tā norādīs politiķiem, ka, dzenoties pēc īstermiņa prioritātēm, vismaz minimāli jānodrošina arī valsts ilgtermiņa prioritātes un jāparūpējas par mūsu valsts pastāvēšanu arī pēc gadsimta. Pilsoņu viedokļu aktīva paušana visos iespējamajos veidos ir galvenais dzinējspēks, kas piespiež politiķus rīkoties tautas interesēs. Reizēm ļaudis nenovērtē, ka katrs komentārs pie raksta, katra vēstule politiķiem, katrs zvans uz partiju biroju vai ministrijām tomēr veido kritisko masu pareizā lēmuma pieņemšanai.
Latvijā ir kritiski zema dzimstība jau 20 gadu - mūsu bērnu skaits ir tikai puse no to cilvēku skaita, kas attiecīgā laikā pensionēsies. Latvijas spēkos ir novērst vismaz galvenos demogrāfijas šķēršļus - bērnudārzu trūkumu un sniegt minimālo iztiku jaunajām māmiņām ar bērnu līdz bērnudārzam. Vai mūsu politiķi to sapratīs un rīkosies vai tikai turpinās kult tukšus salmus?