Šī intervija ir pamudinājusi mani (kodolfiziķi) īsi izteikt savas domas par kodolenerģiju Latvijā. Kā zināms, ir divi kodolenerģijas iegūšanas veidi: kodolskaldīšana (smago kodolu sadalīšana vieglākos fragmentos) un kodolsintēze (vieglo kodolu saplūšana smagākos kodolos). Pirmā ir tā saucamā kodolskaldīšanas enerģija, ko iegūst parastajās kodolelektrostacijās, otrā - kodolsintēzes enerģija, ko iegūs nākotnes reaktoros. Latvijā, atšķirībā no mūsu kaimiņvalsts Lietuvas, nekad nav darbojusies kodolelektrostacija. Te vietā paskaidrot, kas bija Salaspils kodolreaktors. Tas bija zinātniskais reaktors, kurā tika iegūti interesanti un nozīmīgi rezultāti kodolfizikā, cietvielu fizikā, radiācijas kontūra izveidē, utt. Tam nav sakara ar kodolelektrostaciju. Tiem, kas interesējas par Salaspils reaktora vēsturi, iesaku izlasīt divas ļoti interesantas grāmatas, kuras sarakstījis ilggadējais reaktora galvenais inženieris Valdis Gavars ("Blakus dalītam kodolam" Zinātne, 2010 un "Salaspils zinātniskā kodolreaktora 50 gadi" Zinātne, 2010).
Nozīmīga ir dažādu valstu reakcija uz Fukušimas kodolstacijas avāriju Japānā pirms diviem gadiem. Vācija ir kļuvusi par vienīgo industriālo valsti pasaulē, kura pieņēmusi lēmumu nākotnē pilnībā atteikties no kodolenerģijas, slēdzot līdz 2021. gadam visas savas kodolelektrostacijas. Nedomāju, ka tas Vācijai izdosies (skat. manu rakstu žurnālā Enerģija un Pasaule Nr. 5 (70), 2011. gads, 40.-43. lpp.). Pēdējo divu gadu pāreja uz tā saucamajiem atjaunotās enerģijas avotiem, vēju turbīnām un saules baterijām, nav vaiņagojusies ar panākumiem. Elektrības cena strauji aug. Vides piesārņotība arī pieaug. Kad vēja nav un saule nespīd, jādarbina ogļu elektrostacijas. Ļoti iespējams, ka Vācijai nāksies revidēt savu lēmumu. Citas valstis savas kodolelektrostacijas ne tikai netaisās slēgt, bet plāno būvēt jaunas. Kā piemēru minēšu Austrumeiropu. Slovēnijā darbojas viena kodolelektrostacija, Ungārijā četras, Čehijā sešas (divas paredzēts būvēt), Slovākijā četras (divas tiek būvētas), Rumānijā divas (divas tiek plānotas), Bulgārijā divas (viena tiek plānota). Polijā paredzēts būvēt sešas, Baltkrievijā divas un Lietuvā vienu kodolelektrostaciju. Vai Latvijai vajadzīga sava kodolelektrostacija? Nezinu, neesmu ekonomists. Taču, ja atbilde skanētu: jā, vajadzīga, es teiktu, ka to nevarētu uzbūvēt. Tas būtu par dārgu. Taču galvenais, Latvijā nav speciālistu ar vajadzīgo pieredzi šajā jomā. Domāju, ka Latvijai vajadzētu iesaistīties kodolelektrostaciju projektēšanā Lietuvā un Polijā, vai vismaz šos projektus morāli atbalstīt ar cerību nākotnē tikt pie lētākas elektrības.
Kā ir ar kodolsintēzes reaktoriem? Kā jau minēju, tie ir nākotnes reaktori. Šāds reaktors nekur pasaulē vēl nav uzbūvēts. Turpinās intensīvs zinātnisks un inženiertehniskais darbs šādu reaktoru darbības principu un tehnoloģisku problēmu pētīšanā (skat. rakstu A. Šternbergs, V. Gavars, O. Linkēvičs, G. Ķizāne "Kodolsintēzes reaktoru attīstība – līdz ITER un turpmāk" Enerģija un Pasaule Nr. 5 (82), 2013, lpp. 68. – 71.). Šajā darbā iesaistīti tūkstošiem inženieru un zinātnieku visā pasaulē, arī Latvijas, tai skaitā bijušā Salaspils kodolreaktora, zinātnieki. Ar to mums jālepojas un jābeidz fantazēt.