Rodas jautājumi. Vai visi preses izdevumi kalpo sabiedrības interesēm tādā mērā, lai joprojām ļoti lielās taupības apstākļos tos faktiski finansētu? Vai Latvijas iedzīvotājiem jāmaksā par divvalodības aģitāciju, regulāru valsts izsmiešanu un viena atsevišķa politiska spēka neierobežotu reklāmu, kādu vērojam krievu valodā rakstošajā presē? Kas ir tā informācija, par kuras izplatīšanu valsts ir gatava maksāt?
Ņemot šo vērā, būtu jāsāk nopietna diskusija par to, vai valsts atbalsts preses piegādei nebūtu jāsašaurina līdz atbalstam tikai tiem rakstošajiem medijiem, kas Latvijas sabiedrību uzrunā valsts valodā.