Ēķis: Vēl nav laiks spēlfilmai par barikāžu laiku

Fragments no intervijas:

Vai tev kā vēstures stāstniekam ir viedoklis, kādai ir jābūt laika distancei? Vai mēs 2016. gadā varam taisīt spēlfilmu par barikāžu laiku?

Nē! Es centos skatīties kādu igauņu filmu apmēram par šo laiku - Singing Revolution (Dziedošā revolūcija). Es nevaru... Man tā filma liekas tik jocīga... Mēs ar Graubu savulaik gribējām taisīt filmu par leģionāriem, bet tad mēs sapratām, ka tur ir tik daudz atšķirīgu viedokļu...

Nu un? Versijas par 1918. gadu vai 1940. gadu arī var būt dažādas, bet tur jums rociņa nenodrebēja.

Jā, bet mēs nespējām tikt pāri tam, par ko būtu šī filma par leģionu. Mums likās, tā būtu tāda ļoti bezcerīga, drūma. Jo nav šaubu, ka cilvēki rīkojās varonīgi konkrētajā brīdī un laikā, bet gala perspektīva bija... tāda, kāda nu bija. Par barikādēm - es nevaru tā precīzi noformulēt, bet man liekas, ka spēlfilmai vēl nav pienācis laiks. Dokumentālās filmas - cita lieta.

Īsi sakot, jūs gaidāt, kad apmirs tie, kuri varētu atnākt un teikt: nē, tā nebija. Tad jūs paliekat ar savu versiju emocionālā komfortā. Piedod par rupjību.

Nu, var to vērtēt arī tā. Tomēr mēģināšu paskaidrot. Kad mēs taisījām Baigu vasaru, mēs gribējām arī epizodi par Masļenku robežincidentu. Tad, no vienas puses, bija daži vēsturnieki, kuri teica, ka nekas tāds tur īsti nav noticis, un, no otras puses, bija cilvēku atmiņas, liecības. Kad ir šāds nospriegojums, tas vienkārši sagrauj to, ko tu esi gribējis parādīt. Līdzīgi ar barikāžu laiku.

Nujā, jo nu tik daudz varoņu - vadoņu saradies, ka bail.

Jo tad tā filma būtu jātaisa nevis par Īvānu vai Godmani, bet, kā saka, par Janku no Talsiem. Šobrīd tā distance ir pārāk maza, bet es esmu pārliecināts, ka par šādiem vēsturisku pagriezienu punktiem spēlfilmām ir jābūt. Jo baidos, ka citādi par tiem tiek stāstīts pārāk sausi un cilvēkiem nesaistoši.

Ja tu gribētu tātad "nesausi" izstāstīt - kāda, tavuprāt, bija cilvēku motivācija? Jo atšķirībā no šodienas muldēšanas par iešanu mežos Krievijas iebrukuma gadījumā tolaik cilvēkiem acu priekšā bija reāls risks, nevis abstrakts "kā būtu, ja būtu".

Pati galvenā lieta bija... Es esmu lasījis starpkaru laika Latvijas periodiku, un tur arī bija gremšanās, ka politiķi tik ņemas savā starpā, bija hiperkritiska attieksme pret valsti utt. Tad pagāja kaut kāds laiks, un radās mīts par «to Latviju». Šis mīts bija tik spēcīgs, mēs visi tā fokusējāmies uz šo sapni, ka likās - ja uzvarēsim, mēs būsim šajā zelta laikmetā. Tā sajūta, ka laivā nevis kaut kādi politiķi airē, turklāt katrs savā ritmā, bet airē kopā visa tauta vienā ritmā. Nu kā tu vari uztaisīt filmu par šo sajūtu?

Visu interviju ar režisoru Andreju Ēķi lasiet ceturtdienas, 14.janvāra, avīzē Diena!