Protams, skaidrs, ka sabiedrībai jābūt iespējām izteikt savu viedokli un vērst uzmanību uz iespējamiem pārkāpumiem, tomēr pašreizējā likuma redakcijā diemžēl ir robi, kas nodara būtisku ļaunumu godīgiem uzņēmējiem un secīgi - valsts ekonomikai.
Kādēļ šķietami uz vienu nozari attiecināms, turklāt samērā šaurs jautājums guvis tik plašu rezonansi? Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt - tas ir jautājums par mūsu tēlu pasaulē. Ne reizi vien jau pieminēti starptautiskie reitingi, piemēram, Pasaules Bankas veidotais Doing Business, kur tieši būvatļauju dimensija Latviju būtiski velk uz leju. Ja vispār šajā reitingā mūsu valsts ir 25. vietā, tad būvatļauju ziņā esam tikai 113. pozīcijā. Salīdzinājumam - Igaunija šajā sadaļā ir 35., Lietuva - 48. vietā.
Var teikt - no reitingiem paēdis nebūsi, un tas jau tikai formāls saraksts. Tomēr jautājums par investīciju piesaisti konkrētai valstij pirmām kārtām ir jautājums par to, kā pievērst sev uzmanību un panākt, lai par mums vispār sāktu interesēties. Investoriem, kuri apsver ieguldījumus jaunos tirgos, reitingi ir viens no pirmajiem pieturpunktiem - ja tajos būsim zemās vietās, mūsu valsts nosaukumu pat nepamanīs un nesāks interesēties. Būsim godīgi - liela daļa pasaules iedzīvotāju, tostarp biznesa pasaules cilvēku, joprojām nezina, kas ir Latvija un kur tāda atrodas.
Protams, reitingu nozīmi nevajag arī pārvērtēt, tomēr, tajos esot augstās pozīcijās, ir krietni lielāka iespējamība, ka par mums sāks interesēties un kaut noskaidros, kur īsti esam un kāds biznesa attīstības potenciāls šeit varētu būt. Šo dažādo topu, sarakstu un reitingu lomu spilgti demonstrē, piemēram, nesen publiskotais pētījums par to, ka Latvija ir ceturtajā vietā pasaulē interneta ātruma ziņā, - daļai pasaules iedzīvotāju šis fakts pats par sevi lika «iegūglēt» mūsu valsti.
Līdzās reitingiem, protams, pastāv vēl kāda sakarība. To ļoti precīzi raksturojis Ārvalstu investoru padomes vadītājs Ģirts Greiškalns - ja vēlaties kādā valstī ieguldīt naudu, pajautājiet esošajiem investoriem, ar kādām problēmām vai šķēršļiem viņi saskaras. Un tas ir visnotaļ precīzs rādītājs - ne teorētisks vai izdomāts. Tas, kādas atbildes investors saņem uz šādu jautājumu, ilustrē reālo situāciju. Latvijā jebkurš, kurš saskāries ar būvniecības jomu - vai tas būtu ārvalstu investors vai vietējais, arī daudzi Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedri -, pateiks, ka šī joma ir nevajadzīgi birokratizēta un smagnēja.
Stereotips, kas Būvniecības likuma diskusijas kontekstā izskanējis, - nuja, tikko ārvalstu investori apgalvo, ka kaut kas šeit, Latvijā, nav kārtībā, mēs palēkdamies skrienam to izlabot. Taču man šeit gribētos jautāt - padomājiet paši, kuram šī situācija ir grūtāka? Ārvalstu investoram, kurš, saskaroties ar sarežģījumiem, var kādā mirklī pateikt: «Labi, viss, pietiek, es eju ieguldīt citur, labu jums veiksmi!» Vai arī vietējiem uzņēmējiem, kuri, ja vien nav pietiekami lieli, nevar tik vienkārši pārcelties citur? Domāju, ka praksē pat lielāka problēma tā ir mūsu pašu uzņēmējiem, kuri grib strādāt, ieguldīt un dzīvot šeit…
Tomēr neatkarīgi no tā, vai runa ir par sarežģījumiem vietējiem vai ārvalstu uzņēmējiem un projektiem, galu galā cietēji esam mēs paši - sabiedrība. Var, protams, runāt par viedokļu brīvību un sabiedrības tiesībām, taču jāsaprot, ka valstī nauda rodas uzņēmējdarbības rezultātā. Ja radām labus apstākļus biznesa attīstībai, uzņēmēji strādā, maksā nodokļus, un no tiem savukārt valsts var parūpēties par saviem iedzīvotājiem. Bet visa sākums ir bizness, citādi nav iespējams. Izmantojot plaši zināmo metaforu - bendējot dzīvi biznesam, valsts faktiski zāģē zaru, uz kura mēs visi kopā sēžam. Kādā brīdī šāda sēdēšana vienkārši kļūst bīstama - un to mēs redzam, vērojot, kā Latvijas iedzīvotāji aizbrauc. Taču, līdzībās runājot, ja mēs tā vietā, lai zāģētu, mēslosim un laistīsim koku, balstīsim tā zarus, tad viss būs kārtībā un visiem kļūs labāk.
Ja paskatāmies valstiski, tas patiesībā ir jautājums par jauno Nacionālo attīstības plānu, kuram kā vadmotīvs izvirzīts ekonomikas izrāviens, tostarp biznesa vides izcilība. Galu galā arī parlaments to akceptējis un pateicis, ka ekonomika jāliek goda vietā un par to jādomā vispirmām kārtām. Tad nu patlaban rodas jautājums - vai mēs to vienkārši ierakstījām plānā, lai būtu «smuki», vai arī tas ir dokuments, pēc kura mēs esam gatavi strādāt? Ja tomēr gribam strādāt, tad ir praktiski un jau tagad jādara viss, lai šis «izrāviens» notiktu.
Administratīvā sloga samazināšana, arī būvatļauju jomā, ir vieglākais un lētākais veids, kā pakāpeniski uzlabot biznesa vides apstākļus. Mēs nevaram tik vienkārši ietekmēt citus rādītājus, piemēram, tirgus mērogu, taču nospraust izdevīgus spēles noteikumus ir samērā vienkārši. Ja vien ir apņēmība un politiskā griba to darīt, kā arī apziņa, ka tas ir vienīgais veids, kā pamazām no Eiropas valstu «nabagu gala» virzīties nedaudz tuvāk labklājības valstu lokam.