Viņš atzīst, ka Latvijas - Krievijas vēsturnieku komisijas darbs rit samērā lēni, taču turpinās pirmās kopīgās tēmas izpēte par Latvijas un PSRS attiecībām starpkaru periodā. Latvijas vēsturnieki Krievijas arhīvos mēģinās atrast interesantus, vēl nezināmus dokumentus.
Feldmanis ir pārliecināts, ka sadarbība ar Krievijas vēsturniekiem veicinās to, ka Krievija atzīs Latvijas okupācijas faktu, lai gan Krievijas bijušais ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs to atzina vēl 1992.gadā, arī Krievijas eksprezidents Boriss Jeļcins, 2006.gadā uzstājoties Cēsīs, apstiprināja, ka Padomju Savienība savulaik okupējusi Latviju. "Taču mūsu politiķi toreiz par to kaut kā negribēja īpaši plaši runāt," piebilda Feldmanis.
Viņš uzskata, ka vēstures jautājumos svarīgi ir visu izskaidrot, tad šādu pozīciju atzīs arī otra puse. Arī jautājumā par "strīdīgajiem" latviešu leģionāriem viss jāskata un jāvērtē visu nacistu okupēto un pārvaldīto zemju militāro formējumu pastāvēšanas un funkcionēšanas kontekstā. Šāds vēsturiski pamatots skatījums ļauj akcentēt Latvijas īpatnējo situāciju un parāda, ka latviešu leģions Eiropā nebija nekāds izņēmums, - vācu ieroču SS vienībās cīnījās 35 Eiropas tautu pārstāvji.
Feldmanis uzskata, ka Valsts prezidenta Andra Bērziņa ideja par mēģinājumiem samierināt Otrajā pasaules karā karojušās puses, proti, latviešu leģionārus un padomju karavīrus ir nākusi laikā un nav pretrunā ar orientāciju uz objektīvas vēstures izpratnes stiprināšanu.
Runājot par 23.augusta Molotova – Ribentropa paktu, kura darbības rezultātā 12 valstis, tostarp Baltijas, zaudēja neatkarību, bet divas valstis zaudēja milzīgas teritorijas, Feldmanis skaidro, ka Vācija mainīja savu sākotnējo nievājošo attieksmi pret Baltijas valstīm. Kad Vācija parakstīja paktu, Baltijas valstis tai nešķita īpaši nozīmīgas. Vācijai galvenais tolaik bija saņemt padomju politisko, diplomātisko, ekonomisko un militāro atbalstu karam pret Poliju, taču sākoties karam vācieši saprata pieaugošo Baltijas valstu nozīmi. 1939.gada nogalē Baltijas valstis parakstīja Berlīnei izdevīgus ekonomiskos nolīgumus ar Vāciju, kā rezultātā 1940.gada pavasarī 70% no Baltijas valstu eksporta sāka iet uz Vāciju.
"Izrādās, Baltijas valstis Vācijai bija visai noderīgas. Un Vācija arī bija pārliecināta, ka PSRS neriskēs mainīt nosacījumus attiecībā uz Baltijas valstīm. Tāpēc tas, kas notika 1940.gada 17.jūnijā, vāciešiem bija milzīgs pārsteigums. Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops padotajiem uzdeva uzzināt, ko var darīt, lai aizkavētu Baltijas valstu okupāciju, taču iespējas bija ierobežotas, - pie Vācijas austrumu robežas atradās tikai desmit vācu divīzijas, kamēr Staļins Baltijas valstīs bija ievedis ap 100 divīziju.
Kad vācieši atskārta, ka neko nespēj mainīt, viņi publicēja oficiālu paziņojumu, ka tas, kas notiek Baltijā, ir Padomju Savienības un Baltijas valstu lieta. Nedaudz vēlāk Hitlers, sajuzdams Padomju Savienības neapturamo spiešanos uz Rietumiem, sāka domāt par preventīvu karu pret PSRS, jo citas iespējas, kā apturēt krievus, viņaprāt, nebija. Vācijas un PSRS attiecības saasinājās, stāsta vēsturnieks.
PSRS Otrajā pasaules karā armijā bojāgājušo skaits (krituši, miruši gūstā) ir 26,9 miljoni cilvēku, lai gan oficiāli Krievija atzīst tikai 8,7 miljonus bojāgājušo padomju armijas karavīru. Salīdzinājumam - bojāgājušo vērmahta karavīru skaits ir aptuveni 2,6 miljoni cilvēku.
Milzīgais padomju pusē bojāgājušo skaits skaidrojams ar nemākulīgo kara vešanas taktiku un komandieru nerēķināšanos ar karavīru dzīvībām, ko šie komandieri augstu nevērtēja. "Žukovs mācēja karot tikai, pakļaujot iznīcībai tūkstošiem savu karavīru. Ir ziņas, ka viņš arī pašrocīgi sodījis padotos. Ja viņam bija dusmas, viņš nešaubīgi šāva uz visiem - pat uz ģenerāļiem," saka Feldmanis un piebilst, ka par šādiem kara noziegumiem nekādas apsūdzības pret viņu netika izvirzītas.
Vēsturnieks uzsver, ka krievi nav ieinteresēti līdz galam atklāt savējos kara noziegumus, "Krievijas sabiedrība joprojām ir sašķelta tieši tāpēc, ka vienā pusē ir šāvēju bērni un mazbērni, otrā - upuru bērni un mazbērni. Daudziem ir izdevīgi daudz ko aizmirst."
"Ja kāds Krievijas polittehnologs runā par neonacisma vai neofašisma atdzimšanu Latvijā, tad jāskatās tieši uz Krieviju, jo tur šo izpausmju ir visvairāk. Mēs visu laiku atrodamies aizsardzības pozīcijās, mēģinādami skaidrot, kāpēc mēs esam rīkojušies tā vai citādi. Pārmest mums neonacismu ir vienkārši smieklīgi, jo nacionālas aizstāvības pozīcijas vienādot ar neonacisma idejām ir pilnīgs absurds," norāda Feldmanis.