Tūlīt konferencē [intervija notika pagājušajā nedēļā pirms Ričarda Gervera uzstāšanās konferencē par Latvijas nākotnes izaicinājumiem] ar jums iepazīstinās kā ar izglītības reformu īstenotāju. Pastāstiet, kādas reformas izglītībā līdz šīm esat veicis!
Tad man ir nedaudz jāpastāsta par sevi. Savu karjeru es sāku kā pamatskolas skolotājs un piecu gadu laikā kļuvu par skolas direktoru. Manā vadībā nonāca ļoti vāja skola, kuru gribēja slēgt. Šī skola bija pieskaitāma pieciem procentiem valsts sliktāko mācību iestāžu. Pagāja pusotrs gads, un šī pati skola iekļuva piecos procentos valsts labāko skolu. Visiem sāka interesēt, no kurienes šis puisis ir uzradies.
Cilvēki sāka interesēties par manu metodoloģiju un domāšanu, valdībā sāka man vaicāt padomus, lūdza dalīties pieredzē. Sāku apmeklēt konferences, kurās stāstīju par savu skolu. Es tikai augu, augu un augu. Aptuveni pirms pieciem gadiem sapratu, ka mana dzīve lielākoties sastāv no konsultēšanas, tādēļ izlēmu pamest skolas direktora amatu. Tagad lielāko daļu mana laika aizņem ceļošana pa pasauli, uzstāšanās dažādās konferencēs, kur es stāstu par nākotnes izglītību un par to, kā izmantot visu cilvēku potenciālu.
Vai esat veicis arī konkrētas reformas izglītības sistēmā Lielbritānijā?
Es konsultēju valdību izglītības jautājumos Tonija Blēra [Lielbritānijas premjerministrs laikā no 1997. līdz 2007. gadam] laikā. Šobrīd es to vairāk nedaru, jo neatbalstu pašreizējo valdību. Bet tas, ko neesmu pārtraucis, - es joprojām turpinu provocēt cilvēku domāšanu.
Kas pēc jūsu aiziešanas notika ar skolu, kurā bijāt direktors?
Tā turpināja attīstīties un kļūt arvien spēcīgāka. Šodien to apmeklē cilvēki no daudzām pasaules valstīm. Lai gan mēs sākām transformēt šo skolu pirms 10 gadiem, tā joprojām tiek uzskatīta par ļoti inovatīvu.
Cik daudz jūs zināt par izglītību Latvijā?
Neko daudz, tāpēc mani ļoti interesē, kādā stadijā šobrīd ir izglītība Latvijā. Bet šodien konferencē es gribētu koncentrēties uz izglītības sistēmas izaicinājumiem, par kuriem Latvijai šobrīd vajadzētu domāt. Drīz būs Latvijas simtgade, un jums ir jāsaprot, kāda būs valsts vīzija nākamajiem 100 gadiem. Latvija šobrīd ir ļoti kritiskā fāzē, un tā sāk pieņemties spēkā, tāpēc ir jādomā, kādu attīstības ceļu izvēlēties. Lai nākotnes pilsoņi būtu spējīgi dzīvot šajā sabiedrībā, lēmumi izglītības sistēmā ir jāpieņem šodien.
Ja paskatāmies uz šodienas veiksmīgākajām Eiropas valstīm, piemēram, Zviedriju, varam redzēt, ka viņi ir patiešām radoši. Tas ir noticis tāpēc, ka viņi ir attīstījuši izglītības sistēmu un radījuši cilvēkus, kas spēj veicināt valsts attīstību. To pašu es novēlu Latvijai.
Zviedri šobrīd ir secinājuši, ka izglītības sistēmā valda pārāk liela brīvība.
Tas ir noticis tādēļ, ka zviedru izglītības sistēma tika fragmentēta. Manuprāt, problēma ir tā, ka pārāk cieša sistēma vienā brīdī tika padarīta pārāk fragmentēta, bet labas izglītības sistēmas priekšnoteikums ir sadarbība. Kad paskatāmies OECD datus, varam redzēt, ka mūsdienu dinamiskākās valstis ir tās, kur izglītības jomā ir augsts sadarbības līmenis. Un šeit es nedomāju tikai sadarbību skolu starpā. Tā ir arī skolu sadarbība ar biznesa vidi, labdarības organizācijām un sociālajiem uzņēmumiem. Tādēļ Zviedrijas uzdevums šobrīd ir atrast līdzsvaru starp brīvību un sadarbību.
Kādas ir lielākās izglītības problēmas mūsdienu pasaulē kopumā?
Pat attīstītākajās pasaules valstīs galvenā problēma ir tā, ka pašreizējais izglītības modelis tika radīts industriālās revolūcijas laikā. Tātad masu izglītība tika radīta pirms apmēram 150 gadiem. To izveidoja kā izglītības modeli, lai bērnus sagatavotu darbam industriālajā laikmetā (lielas kompānijas, masu produkcija). Tas, protams, bija lielisks modelis tam laikam, bet šobrīd pasaule ir mainījusies. Skolu sistēma ir iesprūdusi 19. gadsimtā, un bērni joprojām tiek sagatavoti industriālā laikmeta vajadzībām, bet mēs šobrīd dzīvojam postindustriālismā.
Pie lielā bezdarba līmeņa šobrīd nav vainojama tikai finanšu krīze - mums pietrūkst arī tradicionālo darba vietu, jo pasaule ir mainījusies. Tāpēc izglītības sistēmas uzdevums ir nevis radīt cilvēkus, kas ir piemēroti darba darīšanai, bet radīt cilvēkus, kas rada darba vietas. Tātad mums vajag izglītības sistēmu, kas iemāca ko vairāk par teoriju. Es nesaku, ka akadēmiska izaugsme nav nozīmīga, bet problēma ir tā, ka daudzi jaunieši, kuriem ir potenciāls citās jomās, tradicionālajā izglītības sistēmā nesaņem iespēju šo potenciālu attīstīt.
Kā skolotājs, kurš stāv 30 skolēnu priekšā, var izlemt, kādas prasmes viņiem vajadzēs nākotnē?
Viņš to nevar zināt. Ir jāsaprot, ka skolotāja darbs XXI gadsimtā vairāk nenozīmē zināt visu un piegādāt šīs zināšanas skolēniem. Pateicoties tehnoloģijām, skolēnu rokās šodien ir daudz lielāks spēks nekā laikā, kad es mācījos. Viņiem ir daudz lielāka iespēja būt informētiem par notiekošo. Tātad mums ir jāvirzās no zināšanu pasniegšanas uz modeli, kad mēs skolēnam attīstām prasmes, ar kurām viņš spēj analizēt lielo informācijas apjomu un personalizēt izglītību. Šodien digitālajā vidē mēs taču varam personalizēt visu. Tradicionāli skolotājs iestāsies universitātē, iegūs pedagoga izglītību un pavadīs atlikušo mūžu, sniedzot skolēniem vienas un tās pašas zināšanas. Bet mums vajag skolotājus, kas ir spējīgi visu laiku mainīties. Izglītībai šodien vajag piesaistīt cita veida cilvēkus.
Latvijā izglītība šobrīd nav tā prestižākā profesija. Kā šādā situācijā jūs ieteiktu skolām piesaistīt labākos cilvēkus?
Mēs visi varam mācīties no Somijas, kas desmit gadus centās celt skolotāja profesijas statusu. Rezultātā Somijas skolās šobrīd nonāk augstākā kalibra cilvēki - katram no viņiem ir vismaz maģistra grāds. Problēma ir tā, ka jaunieši skolotāja profesiju redz kā ļoti garlaicīgu darbu - tas nav ne radošs, ne aizraujošs, ne labi apmaksāts. Ja mēs radīsim profesiju, kurā ir rīcības brīvība, izaicinājumi nemitīgi mainīties, būs iespēja smelties pieredzi citās industrijās, tad pedagoģija vienu dienu kļūs par aizraujošu darbu. Šobrīd cilvēki kļūst par skolotājiem pārsvarā tāpēc, ka šī profesija garantē drošību. Ja mēs to padarīsim par izaicinājumu pilnu profesiju, tad daļa no šiem cilvēkiem aizies no skolām, jo savā ziņā tas kļūs par bīstamu darbu. Un arī bērniem aizrautīgs skolotājs būs kā rokzvaigne, kurai viņi grib līdzināties.
Visu interviju ar Ričardu Gerveru lasiet šodien laikrakstā Diena!