Kāda šobrīd ir valdošā gaisotne koalīcijā?
Ļoti nekoleģiāla. Aizmuguriski tiek iedarbinātas veselas PR armijas, lai viens otru kostu nost. Jebkurā brīdī var sagaidīt naža dūrienu mugurā. Parasti tiek izvēlēts kāds cilvēks, kuru sist, lai gremdētu visu partiju. Pirms neilga laika tā bija Žaneta Jaunzeme Grende. Vienotība ir meistars uz šīm metodēm.
Jūsu partijai tiek pārmesta saistība ar maksātnespējas administratoriem, to lobijs. Arī jūsu partijas ģenerālsekretārs ir šīs profesijas pārstāvis.
Šī saistība ir pārspīlēta. Turklāt mūsu ģenerālsekretārs pašlaik ir apturējis savu profesionālo darbību. Es pieņemu, ka viņu [maksātnespējas administraotu – red.] īpatsvars ir lielāks mūsu partijā nekā citās partijas. Bet tas ir saistīts ar to, ka maksātnespējas administratori ir uz vietējo kapitālu orientēti uzņēmēji, kuriem ir simpātiska NA politika, kura bieži vien ir neērta skandināvu bankām.
Politikas vērotāji vienmēr uzsver, ka NA jājamzirdziņš ir nacionālie jautājumi, taču jums [NA] nav ekonomiskā piedāvājuma, kas faktiski jūs arī neinteresē.
Tas ir viens no mītiem, kas ir kampaņas pret NA sastāvdaļa. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās tieši mūsu programmu dažādi ekonomisti un uzņēmēji ir atzinuši par labāko. Taču, ja mēs nākam ar kādiem ekonomiskiem priekšlikumiem, tad medijiem tas nav interesanti, vai kāds tiem ir samaksājis, lai nebūtu interesanti. Pats galvenais mūsu ekonomiskais uzstādījums ir atbalsts vietējiem uzņēmējiem un vietējiem kapitālam. Ja mēs raugāmies uz mūsu līdzšinējām valdībām, kur lielākā daļa cilvēku ir nākuši no skandināvu bankām, tad nav jābrīnās, ka mēs esam ļāvuši ekonomisko varu pārņemt Krievijas vai Skandināvijas kapitālam.
Vai tas nozīmē, ka Saeimas vēlēšanu kampaņā NA lielāko uzsvaru liks nevis uz nacionālo jautājumu, bet ekonomiku?
Es tā gribētu, bet, ņemot vērā prokremlisko spēku aktivitātes, tomēr prognozēju, ka galvenais akcents tiks likts uz nacionālajiem jautājumiem.
Jūs esat labi zināms ar savu nepatiku pret liberāļiem, kādi ir šo antipātiju cēloņi? Vai liberāļu īstenotā politika jums šķiet bīstama?
Pašlaik Latvijas pastāvēšanai ilgtermiņā ir divi galvenie riski – prokremliskais un ultraliberālais – praida kustība, ģimenes lomas nonivelēšana, kas ļoti bīstami ietekmē Latvijas sabiedrības pamatus. Es šos ultraliberāļus uzskatu par tādu pašu ļaunumu kā Kremļa ietekmi. Ja liberālisms izpaužas tā klasiskajā izpratnē kā ekonomiskā un pilsoniskā brīvība, tad pret to nav iebildumu. Nacionāla valsts arī ir viens no 19.gadsimta liberālisma rezultātiem. NA ir, piemēram, visnotaļ liberāls deputāts Ilmārs Latkovskis, kurš ir liberāls klasiskajā 19.gadsimta izpratnē. Bet mūsdienu liberālisms tādā veidā, kā tas tiek saprasts šodien, ir kaitīgs. Piemēram, ar Viņķeles kundzes atbalstu bērnudārzos izplatītas grāmatas par dzimumu līdztiesību, kas pašos pamatos degradē gadsimtu gaitā pārbaudītas vērtības.
Kuri no mūsdienu politiķiem ir ultraliberāli noskaņoti?
Visspilgtāk izpaužas labklājības ministre Ilze Viņķele, arī ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs. Politiķi, kas piedalās Baltijas praidā, paši sevi ierindo šajā kategorijā.
Vai ir kaut kas vēl bez dzimumu līdztiesības, kas Viņķeles un Rinkeviča darbībā jums liekas nepieņemams?
Viņu ultraliberālā pārliecība izpaužas visā viņu darbībā. Kāpēc NA, lai panāktu savu demogrāfijas jomā, bija jāizmanto ultimāti un kādēļ vēl joprojām tam tiek likti šķēršļi? To dara tieši Ilze Viņķele. Viņa neatbalsta demogrāfiju kā valstisku prioritāti un viņas personīgā pārliecība noved pie risinājumiem, kas demogrāfiski ir pašiznīcinoši. Piemēram, Viņķele atbalsta to, ka sievietes dzemdē pēc iespējas vēlāk, kad jau ir izveidota stabila karjera, kas ir ap 35 gadiem. Ja šajā vecumā piedzimst pirmais bērns, tad visticamāk tas ir arī pēdējais. NA uzskata, ja pirmais bērns ir 25 gadu vecumā, ir daudz lielāka varbūtība, ka būs arī otrais un trešais bērns. Mēs iestājamies par to, lai sociālā palīdzība pienāktos arī studentēm, kas vēlas dzemdēt bērnus.
Vai bez I.Viņķeles ir vēl kādi ministri, kuru darbība jums liekas apšaubāma?
Edmunds Sprūdžs pilnīgi noteikti nav savā vietā, viņš ir ļoti vājš ministrs. Ministrija ir novesta līdz pilnīgam haosam un tiek atlaisti ilgaddēji un spējīgi darbinieki, vietā ieceļot savus cilvēkus.
Kuri ir spēcīgākie valdības ministri?
Būtu jocīgi, ja es neuzteiktu savas partijas ministrus. Man no izdarīto darbu viedokļa spēcīga šķiet Žaneta Jaunzeme Grende, lai gan viņai, iespējams, ir problēmas komunikācijas jomā. Taču viņa ir administratīvi sakārtojusi ministriju, jo pirms tam tur valdīja pilnīgs haoss. Ir daudz paveikts, lai palielinātu finansējumu kultūrai – gan infrastruktūrai, gan atalgojumam. Tā ka kultūres ministres paveikto es vērtēju ļoti pozitīvi. Arī tieslietu ministra Jāņa Bordāna paveiktais ir uzteicams. No citu partiju ministriem vislabāk strādā zemkopības ministre Laimdota Straujuma, kas realizē tādu politiku, kādu īstenotu arī NA. Tā ir cīņa pret to, lai zeme netiktu izpārdota ārzemniekiem, lai tiktu atbalstīti vietējie ražotāji. Lai gan Visu Latvijai ir bijušas saķeršanās ar aizsardzības ministru Arti Pabriku, tomēr viņa pašreizējais darbs arī ir samērā labs. Ārlietu ministrijā savukārt liela teikšana ir parlamentārajam sekretāram Viktoram Makarovam un, kā dzirdēts no vairākiem cilvēkiem, Ārlietu ministrijā jau daudz kas notiek krieviski. Tas nav pieņemams. Rinkevičs ārēji it kā izpaužas pret Krievijas retoriku, bet tas ir tikai ārēji. Realitātē daudzas NA iniciatīvas tiek bremzētas tieši ar Ārlietu ministrijas palīdzību.
Jūs esat izteicies, ka jums ir tuvas ASV Tea party un ungāru Fidez, kuras daudzi politologi dēvē par radikālām partijām. Eiropas Savienība daudzkārt ir nosodījusi Fidez aktivitātes.
Ja radikāla ir Fidez, kas vēlēšanās ieguva 80% balsu, tad acīmredzot visa Ungārija ir radikāla. Tas, ka viņu darbs nepatīk Eiropas liberālajai elitei, tas ir acīmredzami, bet manās acīs tas ir pozitīvs novērtējums viņu darbam.
Kāda ir jūsu attieksme pret Eiropas Savienību, vai tai vajadzētu attīsties federālisma virzienā?
Mēs kā nacionālisti ļoti kritiski vērtējam to, ka atsevišķas suverenitātes izpausmes tiek pārceltas ārpus Latvijas un vairs nav Latvijas pilsoņu izlemšanā, bet noteicošais ir Briseles ierēdņu lēmumi. Es gan neuzskatu, ka Eiropas Savienība ir absolūti slikta organizācija. Pozitīvi, ka tā risina kopējas dzelzceļa vai avio problēmas, taču mums ir jāpretojas federālisma tendencēm. Mēs gan esam starp diviem dzirnakmeņiem, kur no vienas puses ir Eiropas federālisms un no otras – Krievijas neoimperiālisms.
Kas ir bīstamāk?
Abi ir bīstami. Lai gan īstermiņā bīstamāka ir Krievija, jo tai lojāla ir viena trešā daļa Latvijas iedzīvotāju.
Kas būtu tie jautājumi, kurus jūs nekādā gadījumā negribētu deleģēt Briselei?
Vispirmas jau imigrācijas politika, lai nesāk runāt par kaut kādām uzņemamo bēgļu kvotām. Latvija nav vainīga pie problēmām, kas ir Āfrikas valstīs. Noteikti nav deleģējami demogrāfijas, izglītības un kultūras jautājumi. Ja Briselē lems, kas jāmācās latviešu bērniem, tas novedīs pie tā, ka mēs vairs nebūsim nacionāla valsts.
Vai jūs atbalstāt lēmumu pievienoties eirozonai 2014.gadā un vai bija jārīko referendums?
Eiro faktiski tika ieviests jau tad, kad lats tika piesaistīts eiro. Turklāt, aizvien vairāk pārejot uz elektroniskiem norēķiniem, aizvien mazsvarīgāk kļūst – lati vai eiro. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka referendums noteikti bija jārīko, jo atbilstoši Satversmei tauta ir suverēns šajā valstī. Partijas, kas liek šķēršļus referendumam, politiski tikai zaudē un ļoti riskē ar Latvijas likteni. Augstprātīgā attieksme pret vēlētājiem nozīmēs zemākus vēlēšanu rezultātus tai pašai Vienotībai, kas nozīmē, ka Saskaņas centram būs lielāks balsu skaits.