Uzņēmumiem, kuri strādā reģionos ar zemāku algu līmeni, šobrīd var būt konkurētspējas priekšrocības, taču jārēķinās, ka tālākā nākotnē šajās vietās samazināsies kopējais iedzīvotāju skaits, tam pieaugot Rīgā un vēl dažās pilsētās. Ienākumu pieaugums un kreditēšanas attīstība turīgākajās pilsētās dos iespēju to iedzīvotājiem iegādāties labākus mājokļus, atbrīvojot citiem viņu līdzšinējās dzīvesvietas, kas ir galvenokārt sērijveida dzīvokļi.
Vairāk nekā trešdaļu patēriņa groza sadārdzinājuma martā veidoja pārtika un bezalkoholiskie dzērieni, to vidusmēra cenām pieaugot par 5,4%. Šai produktu grupai krasas cenu svārstības ir raksturīgas, vairākus gadus pārtikas cenu augstākais punkts bija 2013. gada jūnijs, tā līmenim tiekot pārspētam šī gada janvārī. Šī gada martā pārtika maksāja par 2,2% dārgāk nekā iepriekšējā cenu kāpuma kulminācijā, ienākumi, par laimi, starplaikā ir auguši straujāk. Notikumi pārtikas izejvielu tirgos vēsta, ka, atskaitot sezonālos efektus atsevišķiem produktiem, papildus pārsteigumus pircējiem šī preču kategorija tuvākajā nākotnē nesagādās.
Veikalu plauktos pēdējā pusgada laikā ir krasi kāpušas piena produktu cenas, to gada inflācijai sasniedzot 11,7%. Pēc strauja lēciena pagājušā gada otrajā pusē šogad piena pulvera cenas biržās ir kopumā slīdējušas uz leju. Arī vidējās svaigpiena izmaksas Latvijā februārī jau nedaudz samazinājās. Kopš pērnā pavasara lejupejošs ir bijis pārtikas kviešu cenu izmaiņu kopējais virziens. Ir lielas pārtikas kategorijas, kuru dārdzības pieaugums ir zem vidējā, piemēram, maize un gaļas produkti.
Starp patērētāju pirktspējai svarīgākajām precēm lielākā gada inflācija martā bija degvielai, sasniedzot 18,2%. Spriežot pēc tendencēm naftas tirgos, degvielas cenām vismaz šī gada pirmajā pusē tālāk kāpt nevajadzētu, tāpēc šo preču gada inflācija pakāpeniski samazināsies, to zemākais punkts kopš 2009. gada bija pērnais februāris.
Pagājušajā nedēļā DNB bankas un Dienas Biznesa rīkotā diskusijā par restorānu biznesa nākotni kā viens no galvenajiem risinājumiem tika izcelta darbinieku ievešana. Tā noteikti ir daļa no risinājuma, bet ne galvenais risinājums. Var gari un plaši spriest par ekonomisko loģiku, bet skaidrs, ka tas tuvākajā nākotnē nenotiks politisku iemeslu dēļ. Piebildīsim, ka masveidā ievest darbiniekus, lai bremzētu algu līmeņa kāpumu, lielas jēgas nebūtu pat tīri no ekonomiskā skatupunkta, jo augošas algas ir vajadzīgas, lai no Latvijas prom nebrauktu cilvēki, kuri šeit jau dzīvo, kā arī, lai atgrieztos aizbraukušie. Tāpēc masveida imigrācija var kļūt ekonomiski lietderīga tad, kad repatriācijas potenciāls būs visumā izsmelts.
Tātad straujš darbaspēka izmaksu pieaugums uzņēmumiem jāuztver kā neizbēgams. Iekšējā tirgū strādājošie to varēs kompensēt vai nu ar cenu vai ražīguma kāpumu, atkarībā nozares īpatnībām. Eksportējošajiem iespēju celt cenas būs mazāk, kas neizbēgami novedīs pie eksportējošo uzņēmumu skaita sarukuma, jo īpaši kokapstrādē un pārtikas pārstrādē, taču pat šīs nozares var palielināt kopējo pievienoto vērtību, pārējiem uzņēmumiem kļūstot lielākiem, ieguldot iekārtās, ražošanas organizācijā, zīmolos un citos pievienoto vērtību vairojošos procesos. Nav šaubu, ka kāps algu daļa kopējā ienākumu pīrāgā, Latvijā šis koeficients vēl atpaliek no ES vidējā, bet Igaunijā to jau ir sasniegusi. Eksporta sektors var "sadzīvot" ar algu izmaksu kāpumu, kas pārsniedz ES vidējo, ja vien tempu atšķirība neiziet ārpus saprāta rāmjiem.
Nav šaubu, ka IKP pieaugums Latvijā paātrināsies gan šajā, gan nākamajā, gan, ļoti iespējams, arī vēl 2019.gadā. Latvijā ir pievērsta pārāk liela uzmanība izaugsmes tempu kritumam, kas 2013-2016. gadā notika saistībā ar pārejošiem un tikai Latvijai un Baltijai nozīmīgiem apstākļiem. Ir izdarīti pārspīlēti secinājumi par iekrišanu vidējo ienākumu slazdā, bez dziļākas izpratnes par eksporta nozarēs notiekošajiem strukturālajiem procesiem. Izaugsme būs strauja, bet ekonomikā nav tikai labu vai tikai sliktu ziņu. Arī cenas augs, nākotnē arvien vairāk — iekšēju faktoru dēļ.