Ar kādām sajūtām rokās ņēmāt pirmās jaunās naudas banknotes?
Man bija riebīga sajūta. Pat vēl šodien šī sajūta ir saglabājusies. Man bija tāda neatgriezeniska zaudējuma sajūta - ka pazaudēts ir kaut kas svarīgs. Bet, būdams optimistiska būtne, es sevi mierinu ar cerību, ka lats nav pazaudēts neizbēgami. Esmu saglabājis latu zīmes - arī kā stimulu un enerģijas avotu. Jo pēc manas sajūtas, pēc tā, kā es organiski jūtos, man vajag, lai mana nauda atnāktu atpakaļ. Lai lati atnāk atpakaļ, man vajag priekš manas pasaules izjūtas, priekš manas komforta sajūtas. Man ir nepieciešama šī doma, ka mēs savu valūtu atgūsim. Ar eiro es jūtos ļoti slikti. Nemaz nerunājot par to, kā realitātē izskatās gan šī papīra nauda, gan monētas, kuras nevar salīdzināt ar to, kāds bija lats. Man sajūta ir tāda, ka man tagad ir jālieto sveša nauda. Mana attieksme pret eiro ir kā pret svešu naudu.
Jūs nesen izteicāt viedokli, ka mums ir jāpārorientējas uz Krieviju. Mani kolēģi tāpēc pat pieļāva, ka jūs varētu būt jucis.
Es pilnībā pieņemu, ka kādam tā var likties. Bet es sadarbībā ar Krieviju redzu pozitīvāku perspektīvu Latvijai nekā perspektīvu Eiropas Savienībā. Es dodu priekšroku Latvijas sadarbībai ar Krieviju.
Laikam jau tāpēc, - nevarot pateikt, ka Imants Kalniņš nav nacionāls vai nav patriots, - tiek izdarīts secinājums, ka viņš ir vienkārši jucis. Jo jūs taču bijāt TB/LNNK un cīnījāties pret Krieviju ?
Ne jau pret Krieviju es cīnījos. Es cīnījos par Latviju kā neatkarīgu valsti. Tā ir liela atšķirība. Un tā ir mana bāze visam - Latvija kā neatkarīga valsts. Bet, redzot to slikto, kas ar Latviju notiek, es sāku meklēt alternatīvu, kā pastāvēt un citādi attīstīties. Un tad es paskatījos Krievijas virzienā un sāku saredzēt iespējas. Es izslēdzu to pieredzi, kāda mums bija PSRS. Es izgāju no realitātes, redzot, ka gan Latvija, gan Krievija šodien praktiski ir jaunas valstis. Es redzu iespējas pastāvēt un attīstīties, Latvijai sadarbojoties ar austrumu pusi. Tur ir ne tikai Krievija. Tur ir Ķīna un Indija. Tur ir visas tās ekonomikas, kas šobrīd strauji progresē. Tāpat krievu cilvēki, kas šeit dzīvo, ir liela mūsu priekšrocība, lai mēs uzturētu sakarus ar šo milzīgo un, manuprāt, ļoti interesanto valsti - Krieviju. Redziet, manī nav tāda tipa aiztures pret Krieviju, kāda acīmredzot tomēr ir lielai daļai latviešu publikas, kas saistās ar pagātnes nepārvarēšanu. Un es nezinu, kāpēc tik ilgi velkas šī krokodila aste, kas saistās ar tām visām pārestībām un visu to ļaunumu, kas latviešiem bija jāpārdzīvo Padomju Savienības režīma laikā. Taču manī nav šādas sajūtas. Es spēju skatīties uz šo valsti, nenesot līdzi to smagumu, ko savā laikā Staļina impērija nodarīja Latvijai.
Jūs nesen esat ticies ar Aināru Šleseru, vai atbalstīsiet viņa jauno partiju?
Jā, es tikos ar viņu, esmu ticies arī ar Jāni Straumi. Es atbalstu šo jauno veidojumu Vienoti Latvijai. Jo viņi ir pirmā latviešu partija, kas atklāti ir pateikuši, ka ir jāsadarbojas ar Krieviju, ka ir jāsadarbojas ar krievu pilsoņiem politikā. Jo es arī piekrītu, ka ir jāsadarbojas. Domāju, ka Ainārs Šlesers ir vienīgais cilvēks, kas var uzsākt šādu iniciatīvu, jo viņš nebaidās to darīt. Taču es neesmu šīs partijas biedrs. Arī te es paužu tikai pats savu viedokli.
Interviju ar Imantu Kalniņu lasiet otrdienas, 14.janvāra, laikraksta Diena 3.lpp.!