Viņš domā, ka, visticamāk, Visaginas AES tiks uzcelta - ar mūsu līdzdalību vai bez tās. Savukārt reģionālās drošības jautājumi ir jārisina jebkurā gadījumā, un iespējamās līdzdalības izvērtēšanas procesā tie ir ļoti svarīgi.
"Atomenerģētika fascinē cilvēkus ar savu dubulto dabu - tā spēj neierobežoti kalpot cilvēcei, bet tieši cilvēka dēļ miera atoms var kļūt bīstams. Esmu pašrocīgi iedarbinājis Salaspils kodolreaktoru un izslēdzis to, esmu dziļi personīgi un traģiski izvērtējis savu zinātnieka izvēli pēc Černobiļas katastrofas un secinājis, ka cilvēciskais faktors ir galvenais, kas ietekmē un nosaka atomelektrostaciju drošību," energoblogā raksta Gavars.
Viņš norāda, ka zinātnieki un AES būvnieki ir darījuši ļoti daudz, lai jaunākajās tehnoloģijās minimizētu vai teju izslēgtu līdz šim galveno risku atomstaciju drošībai - cilvēcisko faktoru. "Tādēļ varu apgalvot, ka mūsdienās AES tehnoloģijas ir augstākajā iespējamajā drošības pakāpē. Taču, manuprāt, diskusija par AES drošību nav līdz galam objektīva - joprojām cilvēce pieļauj desmitiem tūkstošu kodolieroču pastāvēšanu un to izraisītos draudus. Tāpat var diskutēt par to, vai lielāku ļaunumu mūsdienās sabiedrībai var radīt modernās fosilās elektroenerģijas ražotnes būvniecība vai banku krīzes sekas visā pasaulē," komentē Gavars.
Atsaucoties uz līdzšinējo pieredzi, viņš norāda, ka lielākās avārijas notikušas ar pirmās un otrās paaudzes atomreaktoriem. Tagad speciālisti radījuši jau trešās paaudzes reaktorus, katrā nākamajā paaudzē drošības jautājumu risinājumus arvien uzlabojot. Patiesā problēma un apdraudējums nav jaunu AES būvniecībā, bet tajā apstāklī, ka turpina strādāt iepriekšējo paaudžu reaktori. Ja Fukušimā būtu bijis izveidots tāds aizsargapvalks, kāds ir trešās paaudzes reaktoriem, kādu ir paredzēts izmantot arī Visaginā, radioaktīvie materiāli nebūtu nonākuši apkārtējā vidē, uzskata Gavars.
Viņš atzīmē, ka patlaban no trešās paaudzes reaktoriem darbībā ir pārbaudīts "ABWR" kodolreaktors, kura uzlabojumi, salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, nodrošina tā ekspluatācijas drošumu. Šo vārošā ūdens kodolreaktora tehnoloģiju ir licencējusi ASV kodolenerģētiku reglamentējošā komisija "Nuclear Regulatory Commission". "ABWR" kodolreaktora darbība ir pilnībā automatizēta, un avārijas gadījumā tā aktīvās zonas dzesēšana ir nodrošināta trīs diennaktis bez personāla iejaukšanās. Ja šāds reaktors ar jaudu 1350 megavati tiks uzstādīts Visaginas AES, tas būs drošākais un viens no modernākajiem reģionā, norāda Gavars.
"Katras atomstacijas būvniecības svarīgākais aspekts ir drošība. Taču, lai cik uzticamas būtu tehnoloģijas, iedzīvotāju drošības jautājumi nedrīkst palikt novārtā. Mūsdienās vairs nav iespējama situācija, kāda bija, piemēram, padomju laikā ar Ignalinu, kad Daugavpils iedzīvotāji netika brīdināti par neplānotu stacijas apstāšanos, kas notika pat vairākas reizes gadā," raksta Gavars un min vairākus pasākumus, kas tiek īstenoti šajā jomā.
Pēc viņa domām, ja tehnoloģiju drošība trešās paaudzes reaktoriem jau ir pārbaudīta un pierādīta darbībā, galvenā uzmanība ir jāpievērš kodolatkritumu uzglabāšanai. Viņš norāda, ka Visaginas projekts neparedz kodolmateriālu transportēšanu caur Latviju.
"Presē mēdz parādīties apgalvojumi, ka kodolatkritumu glabāšana varētu piesārņot gruntsūdeņus un tālāk tie varētu nonākt Daugavas ūdeņos. Īstenībā Drukšai ezers, tāpat kā Latvijā Lubāns, ir daļēji cilvēka radīts veidojums, kuram notece ir nevis uz Latvijas, bet uz Baltkrievijas pusi, tātad prom no Latvijas," skaidro Gavars.
Viņš piebilst, ka ir maksimāli izvērtēti riski un novērstas iespējas, ka dabas katastrofa varētu apdraudēt stacijas drošību, ir pārdomāti risinājumi, lai nepieļautu nesankcionētu piekļuvi un tādējādi novērstu terorisma iespējas, turklāt plānotais reaktors ir viens no modernākajiem pasaulē.
Gavars vērtē, ka Eiropas attieksme pret atomenerģētiku nav tik viennozīmīga, kā tiek interpretēts. Vācija pēc Fukušimas notikumiem neslēdza visus atomreaktorus, bet tikai tos, kam bija beidzies ekspluatācijas laiks. Ja no elektroenerģijas nodrošinājuma viedokļa Vācija līdz šim bija pašpietiekama, tad tagad tai ir jāsāk pirkt Francijas AES saražotā elektroenerģija. Līdzīga situācija ir bijusi un arī patlaban ir Latvijā - deficīta segšanai tika un tiek pirkta elektroenerģija, no kuras daļa ir saražota Krievijas AES. Turklāt tepat, pavisam netālu no Latvijas, ir Zviedrijas un Somijas AES, kuru darbība uzskatāma par drošu.
Jau ziņots, ka jūnijā Lietuvas Seims pieņēma likumu, kas paredz piešķirt koncesiju Visaginas AES projekta īstenošanas kompānijai, un likumu par atomelektrostaciju, kas nepieciešams šā projekta realizācijai.
Patlaban tiek plānots, ka Latvijas AS Latvenergo šajā projektā varētu iegūt 20% daļu, ieguldījumam attiecīgi sasniedzot aptuveni vienu miljardu eiro (0,7 miljardus latu). Igaunija varētu iegūt 22% daļu, Lietuva - 38%, bet stratēģiskais investors Hitachi - 20%. Polijas atgriešanās gadījumā akciju sadalījums varētu mainīties.
Pašlaik tiek lēsts, ka AES būve varētu ilgt līdz 2020.-2021.gadam.
Pēc Lietuvas Enerģētikas ministrijas aplēsēm, AES projekta izmaksas pašreizējās cenās varētu sasniegt piecus miljardus eiro (3,5 miljardus latu), bet, pieskaitot prognozējamos procentus, inflāciju un projekta investīciju vērtības izmaiņas valūtas kursu svārstību dēļ, - aptuveni 6,8 miljardus eiro (4,76 miljardus latu).