Šobrīd Latvijas ekonomiskā ārpolitika, ja iespējams lietot šādu terminu, ir viennozīmīgi pakārtota politiskajām interesēm, un orientēta uz Eiropas Savienību, bet diplomātiski Latvijas Ārlietu ministrija, papildus Briselei, tradicionāli cenšas izpatikt tā dēvētajiem anglosakšiem galvenokāŗt ASV personā, kā arī Vācijai kā Eiropas Savienības vadošajai dalībvalstij. Iespējams, pārmērīgas uzcītības dēļ mēģinājumi izkļūt ārpus eiroatlantiskās telpas ir bikli un pieticīgi, saistot ārpolitiskās un tātad arī ekonomiskās nākotnes plānus galvenokārt tikai ar rietumiem.
Tajā pašā laikā BRICS valstis no teorētiskas, tikai uz papīra pastāvošas koncepcijas ir pārtapušas par reālu politisko savienību, šo valstu vadītāji regulāri tiekas, lai nolīdzinātu pretrunas un saskaņotu turpmākos rīcības plānus, kā arī vienotos par aizvien jauniem ekonomiskās sadarbības projektiem. BRICS valstis jau šobrīd vismaz 14 triljonus ASV dolāru vērts tirgus, kurš turpina augt, savukārt kaut niecīga daļa šī tirgus būtu būtisks stimuls un devums Latvijas ekonomikai.
Diemžēl vēsturiski Latvijai ir cieši ekonomiskie sakari tikai ar Krieviju. Ir izveidojušās arī saites ar Ķīnu, taču minimāla uzmanība tiek veltīta citiem tikpat strauji augošiem tirgiem – Indijai, Brazīlijai un Dienvidāfrikai. Indija ar tās attīstīto IT jomu, kura nešaubīgi interesētu arī Latvijas uzņēmējus, kur šobrīd notiek intensīvas ekonomiskās reformas ir reģionāla lielvalsts, kas daudzās jomās konkurē ar Ķīnu, savukārt Brazīlija un Dienvidāfrika ir spēcīgākās ekonomikas savos kontinentos, valstis ne tikai ar ievērojamu ekonomisko, bet arī politisko ietekmi savās pasaules daļās, kas nozīmē – veiksmīgas ekonomiskās sadarbības rezultātā tās var kļūt par Latvijas vārtiem attiecīgi uz Dienvidameriku un vismaz uz tā dēvēto melno Āfriku. Tajā pašā laikā mūsu valstij ir tikai pāris goda konsulāti Indijai, Brazīlijai un Dienvidāfrikai tuvējos reģionos. Praksē tas nozīmē, ka Latvija nav pārstāvēta pusotra miljarda iedzīvotāju lielā tirgū!
Protams, jebkurai sadarbībai ir jābūt abpusēji izdevīgai, un arī Latvijai būtu ko piedāvāt uzņēmējiem no šīm valstīm – vispirms jau mūsu unikālo ģeogrāfisko stāvokli, tajā skaitā atrašanos bijušās PSRS un Eiropas robežpunktā, kā arī mūsu zināšanas par bijušās PSRS tirgiem. Diemžēl jāsecina, ka Latvijas valdības vairāku gadu garumā īstenotā taupības politika ir novedusi arī pie tā, ka Latvijas pārstāvniecība daudzos svarīgos planētas punktos aprobežojas ar goda konsulu tīklu, pie kam pēdējie tikpat kā nenodarbojas ar ekonomiskajiem jautājumiem. Taupības dēļ arī netiek atvērtas jaunas diplomātiskās misijas, lai gan ieguvumi no ilgtermiņa sadarbības daudzkārt atsvērtu izdevumus par diplomātisko misiju uzturēšanu, par ko liecina, piemēram, diplomātiskās pārstāvniecības Uzbekistānā atvēršanas piemērs.
Latvijai ir jābūt ambiciozai, jāatrod finansējums un jānosaka par mērķi līdz 2015. gadam atvērt savas vēstniecības vismaz BRICS valstīs Indijā un Brazīlijā, kas būtu spēcīgs ekonomiskais un politiskais signāls šo valstu uzņēmējiem. Nepieciešamie līdzekļi nepavisam nav astronomiski – atbilstoši Ārlietu ministrijas aprēķiniem, vēstniecību Brazīlijā un Indijā atvēršana Latvijai izmaksātu aptuveni 1,2 miljonus latu (vēstniecības Brazīlijā atvēršana 617,6 tūkstošus, bet vēstniecības Indijā atvēršana – 605,4 tūkstošus latu).
Jācer, ka šobrīd, kad kļūst aizvien acīmredzamāk, ka Latvija ir pārvarējusi ekonomisko krīzi, tiks atrasti līdzekļi šiem mērķiem, vismaz es kā Saeimas deputāts ceru rosināt šādu procesu. Līdzekļu atrašana īpaši svarīga ir arī tādēļ, ka ir virkne valstu, kas diplomātisko pārstāvniecību jautājumā pieturas pie paritātes principa – vēlas, lai vēstniecības pastāvētu abās pusēs. Šāda valsts ir, piemēram, Dienvidkoreja – Āzijas ceturtā lielākā ekonomika (aiz Ķīnas, Japānas un Indijas).
Dienvidkoreja Latvijai ir nozīmīga arī tā iemesla dēļ, ka šī gada maijā pēc vairākus gadus ilgušām neoficiālām konsultācijām beidzot tika sāktas oficiālas sarunas par triju valstu – Ķīnas, Japānas un Dienvidkorejas – brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Arī starp šīs iespējamās ekonomiskās alianses valstīm, protams, pastāv daudz pretrunu, taču šāda tirgus perspektīvas ir reti vilinošas.
Būtībā vārdi „brīvās tirdzniecības līgums” arī iezīmē otru galveno aiz BRICS valstīm vēlamo Latvijas diplomātijas virzienu – šobrīd tapšanās stadijā esošas dažādas valstu ekonomiskās alianses un brīvās tirdzniecības zonas. Globālā ekonomiskā krīze gan ir palēlinājusi šādu savienību veidošanās, taču būtiskākie punkti, kuros agri vai vēlu (pie kam labāk agrāk, nekā vēlāk) būs nepieciešama arī spēcīga Latvijas diplomātu klātbūtne, ir Persijas līča arābu valstu savienība, Dienvidamerikas brīvā ekonomiskā zona, Dienvidaustrumu Āzijas valstu savienība un Āfrikas valstu savienība. Pilnvērtīgu diplomātisko pārstāvniecību atvēršanai šo topošo alianšu administratīvajos vai stratēģiskajos centros, piemēram, Džakartā un Rijādā, ir jākļūst par nākošo Latvijas ārpolitikas mērķi. Tikai īstenojot ambiciozu ārpolitiku, diplomātisko ekspansiju šī vārda labajā nozīmē, mēs varam cerēt uz ekonomiskās veiksmes stāstu šajos jau šodien ievērojamajos tirgos ir milzīgu nākotnes potenciālu.