Kamēr Latvijas valdība ar paātrinājumu integrējas Eiropas Savienībā, pētījums Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija liecina par gluži pretēju sabiedrības noskaņojumu, kurā dominē eiroskepse, bet 70,9% iedzīvotāju uzskata, ka Rietumvalstis Latviju izmanto savās interesēs. Vai sabiedriskajā apziņā ir noticis kāds lūzums, vai arī tas ir unikāls pētījums, un iepriekš šādā griezumā sabiedriskā doma vienkārši nav pētīta?
Savā ziņā tas ir unikāls pētījums. Lai arī daži jautājumi dažādos kontekstos ir apskatīti arī iepriekš, tomēr pētījuma mērķis un tvērums ļauj teikt, ka tas ir pirmais šāda veida pētījums un tāpēc vērtīgs. Pētījuma autori ir politikas pētnieki Māris Cepurītis un Rinalds Gulbis, kas to veica dr.hist Aināra Lerha vadībā, bet SKDS to veica tehniski. Tā mērķis bija noskaidrot attieksmi pret mītiem, kas ir objektīvi atrodami publiskajā telpā. Un tas ir ļoti svarīgi. Nevis pētījuma autori formulēja mītus un uzdeva jautājumus, bet viņi tos paņēma no publiskās telpas. Un mūsu mērķis bija pārbaudīt, cik liela sabiedrības daļa tiem piekrīt. Jā, pēc ažiotāžas, ko šis pētījums izsauca publiskajā telpā, var spriest, ka ļoti daudziem šā pētījuma rezultāti bija pārsteidzoši šokējoši. Daudzi nespēja tam noticēt, ka sabiedrības doma šajos jautājumos ir tāda, un meklēja Krievijas roku. Tomēr sabiedrības doma ir tāda, kāda tā ir. Un būtiskos politiskos jautājumos rada problēmas. Izskatās, ka politiskajai elitei ir savs valstisks redzējums, kas ir paātrināta integrēšanās Eiropas Savienībā, kas īsti vairs neiet kopā ar to, kā šīs lietas redz vairākums Latvijas iedzīvotāju. Savukārt jautājumi par to, ko cilvēki domā par PSRS un kā redz NVS, atklāja, ka, patīk tas vai nepatīk, bet mēs redzam, ka lielai iedzīvotāju daļai nav nemaz tik kritiska un noliedzoša attieksme.
Vai tas nav savā ziņā protesta vērtējums: cilvēki idealizē PSRS laika pagātni vienkārši tādēļ, ka nav apmierināti ar šodienas lietu stāvokli?
Es negribētu lietot jēdzienu «protesta vērtējums», bet lielā mērā piekrītu šai tēzei. Lielā sabiedrības daļā ir diezgan izteikta vilšanās saistībā ar Latvijas pašreizējo ekonomisko un politisko stāvokli. Vilšanās ir saistīta ar cerībām, kas radās, sākot ar neatkarības atgūšanu un iesaistīšanos Eiropas Savienībā un NATO. Pozitīvs PSRS laika vērtējums lielā mērā ir skaidrojams arī tīri sadzīviski psiholoģiski. Salīdzinoši lielai Latvijas iedzīvotāju daļai PSRS laikā pagāja bērnība un jaunība, kas saistās ar patīkamām atmiņām, kad dažādas sociālās, politiskās un ekonomiskās problēmas un demokrātijas trūkums novirzās otrā plānā, jo pirmā plānā taču ir jaunība, enerģija un pirmā mīlestība.
Vai šīs aptaujas rezultāts, kurā 64,6% iedzīvotāji domā, ka Latvijas ekonomikas glābiņš ir sadarbība ar Krieviju un citām NVS valstīm, neizraisa pārdomas nākamo vēlēšanu kontekstā?
Tā ir tikai mana tēze - hipotēze, teiksim tā - taču arī šeit sabiedrības attieksmē pret mūsu kaimiņiem un dažādām savienībām mēs varam runāt par svārsta principu. Ir cerības, sapņi un gaidas, un tā ir Eiropas Savienība. Un tad notiek sabiedrības vilšanās. Bet, visticamāk, tas statiski neapstājas pie tā, ka ir vienkārši vilšanās. Var izvirzīt hipotēzi: ja cilvēki ir vīlušies vienā formācijā, viņiem ir vienkāršāk pārdot jaunas cerības, sapņus un ilūzijas. Un, zinot vēsturiskos apstākļus, visdrīzāk tas ir saistīts ar Austrumiem. Šajā pētījumā mēs redzam virkni iezīmju, kad cilvēki saka - varbūt tie Austrumi nav nemaz tik slikti?
Vai šis pētījums liecina par to, ka uz Austrumiem orientētā SC elektorāts varētu paplašināties?
Galvenokārt. Lai gan ir brutāli tā dalīt, ka visi tie, kas ar putām uz lūpām nemetas aizstāvēt Eiropas Savienību, irSaskaņas centra elektorāts. Tomēr tik tiešām - mēs redzam, ka sabiedrības sentiments virzās Saskaņas centrapolitiskās platformas virzienā. Ļoti būtiski, ka šis pētījums atklāj, ka daudzos būtiskos jautājumos - ne visos - latviski un krieviski runājošo iedzīvotāju viedokļi nemaz tik ļoti neatšķiras. Un tas galvenokārt saistīts ar attieksmi pret Eiropas Savienību, pret kuru abas valodu grupas ir ļoti kritiski noskaņotas. Lai arī latviski runājošo un krieviski runājošo iedzīvotāju pārliecības atšķiras, nevar teikt, ka tās ir kā diena pret nakti. Tomēr no šā pētījuma izvirzīt secinājums parSaskaņas centru nebūtu līdz galam korekti, jo tas nebija pētījums par Saskaņas centru.
Vai šādu pētījumu veikšana, kurā tiek noskaidrota sabiedrības attieksme pret iepriekš pieņemtiem sabiedriskās domas postulātiem, nav bīstama mūsu Eiropas orientācijai?
Domāju, ka bīstama, bet pētījuma autori ir paveikuši ļoti labu darbu. Tas sniedz sabiedrības domājošajai daļai vērtīgu materiālu pārdomām par būtiskiem jautājumiem. Ja mēs zinām, kur mēs šodien esam ar sabiedrības domu atsevišķos ļoti būtiskos jautājumos, mēs varam mēģināt izvirzīt hipotēzes, kur mēs varētu būt pēc desmit vai divdesmit gadiem. Mēs zinām, ka politiskā elite Latvijā nedomā šādās ilgtermiņa kategorijās. Tas, ko domā Latvijas iedzīvotāji atsevišķos svarīgos jautājumos, lielā mērā neatbilst tai platformai, uz kuras sēž pašlaik pie varas esošā elite. Tas principā rada draudus, ka pārskatāmā nākotnē var izveidoties jauni politiskie spēki, kuri sev par platformu var paņemt šos te vairākuma viedokļus. Un šī platforma var būt kaut kas ļoti atšķirīgs no pašreizējām platformām, kas balstās uz eiroatlantisko integrāciju.