Jūs esat 4. maija deklarācijas kluba prezidents. Varat īsumā pateikt, kad klubs tika izveidots un kādi ir galvenie mērķi?
Godīgi sakot, tieši juridiski to izveidoja 2003. gadā, ja nemaldos. Tas formējās faktiski uzreiz, kā beidzās Augstākā padome. Ir bijuši jau vairāki sasaukumi un valdes, vairāki prezidenti. Bija Dinēviča kungs, bija Ziediņš. Tagad es esmu ievēlēts jau kādas četras reizes.
Kas ir kluba locekļi?
Tikai un vienīgi parakstītāji. Tie, kas 4. maijā nobalsoja par neatkarības deklarāciju.
Kādēļ šāds klubs bija jāveido?
Pirmkārt, jau tie ir sociālie jautājumi, jo bijušie Augstākās padomes deputāti paliek arvien vecāki. Situācija nav sevišķi priecīga, kaut arī pensijas ir normālas. Tomēr, ja kāds ir dziļi slims vai ir notikusi kāda nelaime vai kas tāds, tad ļoti grūti ir izdzīvot tikai ar pensiju. Bet tas nav tas galvenais. Galvenais klubam ir uzturēt šo 4. maija vēsturisko nozīmi. Jo tas, ko mēs darām, mēs braukājam pa skolām.
Tātad tas būtu izglītojošais darbs jaunatnes vidū?
Galvenokārt jauniešu vidū, bet faktiski mēģinām paķert arī visus tos, kas neatceras 4. maiju, arī vecāko paaudzi. Galu galā, ja tu neesi iekšā aktīvā darbībā, tas ātri aizmirstas.
Kāpēc cilvēkiem šodien būtu svarīgi skaidri apzināties, kas ir 4. maijs?
Es domāju, tas ir ārkārtīgi svarīgi. Primāri mums ir 18. novembris, pirmā Latvijas neatkarība. Ja nebūtu 4. maija, mēs tādā gadījumā nesvinētu arī 18. novembri. Ne visiem tas ir saprotams, tādēļ 4. maija deklarācijas klubam ir šis pienākums visu laiku šo apzināt un pasniegt tādā formātā, kā arī pastāstīt, kā tad mums ir gājis.
Kas ir tās galvenās neizpratnes par 4. maiju, ar kurām jūs sastopaties?
Dziļās saknēs skatoties, tas ir vēl no Pilsoņu kongresa laikiem, ka tas nav leģitīms, un Augstākā padome vispār nav leģitīma institūcija, kas varēja nobalsot. Ir vēl palikuši cilvēki, kuri tā joprojām uzskata, ka tā tas ir. Pati galvenā problēma ir tāda, ka šodienas grūtajā dzīvē vienkārši aizmirstas tā laika situācija, ka faktiski 4. maija dēļ vispār Latvija var pastāvēt Eiropā, tā ir brīva no totalitārā režīma. Visi šie jautājumi, kas ir arī bēdīgi, mēs jau to vienmēr cenšamies pasniegt jautri, tomēr tie ir gana bēdīgi jautājumi. Taču tie ir jāuztur un jāatgādina, ka 4. maijs ir galvenais slieksnis, kuru pārkāpjot mēs kļuvām neatkarīgi. Pēc tam nāca 21. augusts ar Krievijas atzīšanu un tā tālāk. Un tas ir ne tikai emocionāli, bet arī faktiski nozīmīgs moments Latvijai.
Neesat sastapies ar viedokļiem, ka 4. maija ideāli ir nodoti, ka nav piepildījies tas, ko mēs gaidījām?
Nu, es tam absolūti nepiekrītu. Pilnīgi un absolūti ne. Protams, ir visādas ekonomikas kļūdas un problēmas - ne tikai Latvijai, tās ir globālas un skar arī Latviju. Dabīgi, ka iedzīvotājiem un daļai vēlētāju rodas iespaids, ka ir nodoti ideāli. Nē, ideāli nav nodoti. Pats galvenais taču bija valsts neatkarība, tās spēja darboties atsevišķi vai Eiropā, agrāk tas nebija iespējams. Protams, arī viss Augstākās padomes darbs bija svarīgs - mēs bijām tikai tautas priekšstāvji un darījām to, ko tiešām vēlējās tauta un kas tajā laikā bija nepieciešams.
Tagad jūs darbojaties skolās, tas būtu viens. Bet vai jums nav bijusi vēlme kaut kā iejaukties politikā un to ietekmēt?
Redziet, mēs tagad, pēc ilgiem gadiem kopš Tautas frontes dibināšanas, esam palikuši dažādos politiskajos spārnos, tomēr mūsu klubā pamata ideāli ir tie paši. Un tāpēc mēs valdē esam pieņēmuši tādu lēmumu, ka neiejaucamies nedz iekšpolitikā, nedz ārpolitikā. Bet, ja mēs jūtam, ka kāds jautājums skar Latvijas neatkarību tieši vai varētu skart, kaut vai demogrāfija vai Satversmes izmaiņu jautājumi, valodas jautājumi - tie visi ir tādi, kas skar Latvijas nācijas identitāti un izdzīvošanu, tad gan mēs paužam savu nostāju.
Vai, piemēram, par eiro jūs neesat debatējuši?
Esam, bet tas nenosaka Latvijas identitāti. Beigu beigās tas ir tikai ekonomisks process. Es personīgi uzskatu, ka tas tikai veicinātu ekonomikas attīstību. Mums tā vai tā lats ir piesaistīts eiro.
Nav tā, ka jūs esat tāds nostalģisku veču klubs?
Nekādā gadījumā. Mums tomēr ir ārkārtīgi dzīvespriecīgi cilvēki, nāk uz atklātām valdes sēdēm. Trīsreiz gadā faktiski sanākam kopā visi. Cik nu visi - no 138 esam palikuši 120. Rīt braucam pa visu Latviju pie tiem, kas ir aizgājēji, tā mums tāda tradīcija - braukt 3. maijā. Tiekamies 4. maijā, 18. novembrī, faktiski no tiem 120 cilvēkiem kādi 40-50 parasti sanāk.
Jūs braucat pie skolu jauniešiem. Pastāv viedoklis, ka jaunieši ir apolitiski un neinteresējas par vēsturi, varbūt skatās uz jums kā uz tādiem reliktiem. Kā jūs paši to jūtat?
Tam es atkal nepiekrītu. Man pašam ir četri bērni, trīs mazbērni, es ļoti labi pārvaldu jauniešu situāciju. Braukājot pa skolām, var labi novērot to, ka viņiem interesē, bet viņi nezina. Diemžēl skolotāji nezina. Trakākais ir, ka liela daļa skolotāju nevēlas vai nevar pasniegt informāciju, kā to vajadzētu, kā mēs paši varētu to pasniegt un visu izstāstīt. Šobrīd mēs trešo gadu skolu programmu veidojam kopā ar Okupācijas muzeju. Pirms tam bija viens gads ar UNESCO bērnu programmu. Okupācijas muzejam ir ļoti labi izstrādāta vizuālā programma, viņi ved līdzi disketes, kur uz projektora parāda atmodas sākumu, programma ir izstrādāta jau kopš Gorbačova laikiem. Mēs esam tādi dzīvie liecinieki, arī darbojušās personas, kas var pateikt - jā, tā tas bija, un tajā datumā notika šie notikumi, tas un tas. Bērniem tas interesē, un ne tikai latviešu bērniem.
Tātad lielāka problēma ir skolotāju zināšanas?
Tieši tā. Laikam programmu un skolotāju zināšanu līmenis.
Vai braucat arī uz krievu skolām?
Jā, mūs aicina, un mēs neatsakāmies nekādā gadījumā. Ir, protams, daļa no publikas, kas tev vispār nepievērš uzmanību, ir daļa, kas uzdod jautājumus, pat vairāk nekā latviešu skolās. Tā ka nekas jau nav zaudēts.
Ar kādu iniciatīvu šogad nācāt saistībā ar 4. maiju?
Tā ir tāda drusku emocionāla iniciatīva. Mums latviešiem ir ļoti daudz sēru dienu, bēru dienu, arvien vairāk grimstam iekšā nostalģiskā sērošanā. Bet mēs taisni gribētu, lai viss paliek arvien priecīgāk - kā Dziesmusvētkos, un mēs aicinām 4. maiju uzskatīt par ziedu dienu. Ne tikai nolikt pie Brīvības pieminekļa, noliktie ziedi, tās atkal ir atmiņas, vienalga - vai pie Brīvības vai kritušo pieminekļa, jebkurā gadījumā. Mēs aicinām iestādīt pa ceļam uz bērnudārzu un darbiem, iestādīt ziediņus, kur vien ir iespēja un var to atļauties. Lai 4. maijs būtu dzīvie ziedi, kas mūsu Latviju padarīs vēl krāšņāku.