Šķiet, šis priekšvēlēšanu laiks ieies vēsturē ar izteiktu rosību tieši interneta vidē – vismaz es nekad iepriekš neesmu novērojis, ka lielākās politiskās kaislības notiktu nevis dažādos medijos (televīzijās, laikrakstos, ziņu portālos), bet populārākajos sociālajos tīklos, kur var atrast visdažādākās atziņas, prātuļojumus un uzsaukumus par vai pret to vai šo.
Aizraujoši lasīt, cik aktīvi cilvēki šajā saziņas telpā pauž apņēmību gāzt kādu no troņa, apkarot bardaku un zagšanas. Kā lamā sliktos vecos (šeit nav domāts bioloģiskais vecums) "vēžus" un kā izrāda simpātijas un uzticēšanos jaunajām "cerībām".
Katrā ziņā virtuālās domapmaiņas pasaulē viss ir skaidrs – vecajiem vēžiem laiks iztecējis, tomēr arī jauno cerību izredzes nemaz nerādās tik spožas, kā varētu domāt.
Tomēr pa vidu visam parādās nojausma, ka šī it kā lielā sabiedriskā aktivitāte ir tikai uz papīra, precīzāk, telefonu vai datoru ekrānos, taču reālajā dzīvē 3. jūnijā atkal varam sagaidīt jau ierasto skarbo patiesību, ka liela daļa vēlētāju labprātāk izvēlēsies dienu pavadīt pludmalē vai laukos, nevis veltīt pusstundu Latvijas pilsoņa laika, lai ar nodoto balsi ietekmētu vietējo politikas procesu.
Pirms pāris dienām pavisam nevilšus ar ātri prātā iekritušu repliku, ka netīkamu politisku sistēmu pilsonis var nomainīt, tikai piedaloties vēlēšanās, iesaistījos kādā Twitter diskusijā, un šī replika guva nelielu atzinību no citu šī saziņas rīka lietotāju puses. Taču runa ne jau par trāpīgu teicienu vai mirkļa popularitāti, runa ir par šīs domas dziļāko jēgu, kas man aizvien nodarbina prātu. Proti, daudzi viedokļa līderi gadu no gada uzsver, ka ir svarīgi sabiedrībai būt politiski aktīvai sevišķi vēlēšanu dienā, jo tā ir reize, kad ikviens pilsonis ar savu balsi var izšķirt nākamā perioda politisko kursu. Un tam es viennozīmīgi piekrītu, sevišķi no tā aspekta, ka jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām ir visai nožēlojami, ja pilsonis, kurš sava slinkuma dēļ nav balsojis, atsāk kritizēt pastāvošo varu, kaut tā ir izvēlēta leģitīmās vēlēšanās ar vairākumu balsu no tiem, kuri pret savām pilsoņa tiesībām izturas atbildīgi. Jā – nevis pilsoņa pienākumu, bet tieši tiesībām! Ir nepareizi uzskatīt, ka balsošana ir pienākums. Nekur tas nav rakstīts, un tā tas nav arī reālajā dzīvē. Taču mums ir tiesības balsot, tiesības noteikt, kas un kā turpmāk strādās šajos amatos. Tieši tāpēc tiem, kuri paši sev atņem šīs tiesības, savukārt nav nekādu morālu tiesību sūdzēties par sliktu dzīvi vai lamāt ievēlētos politiķus. Arī ar savu nebalsošanu paši esat veicinājuši to cilvēku nokļūšanu pie varas. Tad nu pieņemiet esošo situāciju. Ja tomēr tā nepatīk, laikus sameklējiet savus personas dokumentus, lai 3. jūnijā atkal nav kāds attaisnojums nebalsošanai.
Raimonds
Ja vēlēšanas ir nopirktas, tad inte
Ēdelweiss