Mana pensija tagad ir 100 eiro - darba stāžs - 30 gadu. Izlasīju visas iebildes pret tiesībsarga teikto. Vai taisnība, ka citā gadā, aizejot pensijā, cilvēks ar tādu pašu darba stāžu saņem divreiz vairāk?
No maksas par dzīvokli taču neviens mani neatbrīvo. Kāpēc man visu atlikušo dzīvi jāeksistē? Tāpēc, ka nepareizā laikā esmu piedzimusi? Ļoti daudzi cilvēki saņem neadekvāti augstas pensijas. Tad kāpēc valsts neņem tās viņiem nost un nedod tiem, kam tās ir nožēlojamas?
Vēl cerēju, ka kādreiz kaut cik pieliks, bet tagad skatos, ka ar tādu pensiju būs jānomirst. Iznāk samaksāt pusi no maksājumiem par dzīvokli - viena istaba. Ēst var akmeņus. Būtu jaunāka, brauktu projām, bet šādā vecumā jādzīvo vien ir šajā cilvēkus mīlošajā dzimtenē, kur atļauj zagt un maksā miljonus par īrētām telpām.
Zagļus nesoda, bet to nabaga tautu, kura dzīvo no grašiem, izģērbj pliku ar visiem maksājumiem un cenu celšanām. No kā tad lai maksāju, ja neko nesaņemu!
Vai tiešām sava dzīve būs jāizbeidz, izkrītot no kāda augstāka stāva loga, jo nespēju ne par ko samaksāt un ēst nav par ko. Kā to izprast, ka, vienā valstī dzīvojot, cilvēki tiek atalgoti tik dažādi. Netaisnība.
Tad tādiem cilvēkiem, kam ir tās nožēlojamās pensijas, laiks kaut ko pielikt, nevis nelikties ne zinis, gan jau kaut kā izvilks.
Kāpēc ir izredzētie un muļķi, kurus, prasti runājot, čakarēt? Es savu valsti tāpēc ienīstu. Valstī taču ir ekonomiskā izaugsme uz nabagu rēķina!
Tad beidzot lai valsts atļauj tam nabagam pirms nāves vismaz paēst! Jo ēstas jau ir tikai vistu muguras un prastākā desa, bieži arī šiem surogātiem nav naudas.
Padomju laikos mana ģimene bija bagāta, toties brīvajā Latvijā esmu kļuvusi par nožēlojamu nabagu. Kauns, ka tādā valstī dzīvoju.