Keris: Latvijā veselības aprūpes pieejamība ir desmitkārt sliktākā kā Lietuvā un Igaunijā

No ģimenes ārstiem ir dzirdētas daudzveidīgākas sūdzības. Acīm redzot tāpēc, ka viņi ciešāk saskaras ar realitāti. Pacientiem. Lielos daudzumos. Tai skaitā tiem, ko speciālisti atfutbolējuši ar rekomendācijām, taupot viņu iestādēm piešķirtās kvotas.

Nekādu sistēmisku reformu nebūs, kamēr praktiski vienīgā prasība no ārstu puses būs lielākas algas.

Man vienmēr ir interesējis, kāpēc dakteri (ar retiem izņēmumiem) visu laiku uzsver: man, man, man! Cik daudz akciju ir bijis, kurās, līdz ar pacientiem arī dakteri ir piedalījušies? Pirms jau diezgan krietna laika bija akcija veltīta problēmām ar endoprotezēšanu, un vēl viena - C hepatīta ārstēšanas nepieejamībai. Viss. Dažreiz kāds ieminas, ka pacientiem nav naudas zālēm, par labu uzturu vai fizioterapiju nemaz nerunājot. Bet absolūtā vairumā gadījumu atkal sākas: dod man! dod man! dod man!

Var jau, tikai kad pagaidām darbaspējīgie apmirs, kļūs par invalīdiem vai emigrēs (un pie šādas sistēmas nebūs ilgi jāgaida), to naudu nebūs no kā maksāt, jo nebūs, kas maksās nodokļus.

Padomju sistēmai nebija ne vainas. Vismaz papīru bija daudz mazāk. Un, ja vajadzēja, tad slimnīcā tiki uzreiz, kad slimība tika diagnosticēta un nevajadzēja gaidīt rindā vai, līdz iestāsies pirmsnāves agonija.

Varētu domāt, ka tur baigi daudz ārstu sēž tais krēslos. Un arī tie sēdoņi - ka viņi spētu slimnieku skaitu mazināt citādi, nekā piebeigt tos. Vienkārši ir beidzot jāapjauš, ka Latvija ir valsts, kur nav ne dabas katastrofu, ne karu, ne sērgu (gripas epidēmija, kurā nomirst pāris neārstētu hroniķu neskaitās), tāpēc pie mums visus tēriņus var elementāri prognozēt (statistiķi ministrijā it kā esot, un ar kaut ko taču nodarbojas). Un valstī, kurā visu ir viegli un ērti prognozēt, nevajag armiju liekēžu, kas nez ar ko nodarbojas, jo rezultāti nav redzami.

Patiesībā ir vēl sliktāk: ja izveseļojas, tad izveseļojas, bet vēl ir tādas lietas, kā hroniskas slimības, kad pasliktināšanās mijas ar uzlabošanos, bet slimība tik un tā progresē.... Un tad, ja netiec tad, kad sīcim (vai pieaugušajam) patiešām ir slikti, atliek gaidīt, kad slikti būs tad, kad būs vislabāk, tikai tad ārstēšana un tās rezultāti jau būs problemātiski.

Zobārsts pateica, ka apmaksātas kvotas bērniem ir beigušās. Vienotība pa kluso likvidēja bezmaksas veselības aprūpi.

"Keris: Latvijā veselības aprūpes pieejamība ir desmitkārt sliktākā kā Lietuvā un Igaunijā" . Beidzot kāds to pasaka :) Es nezinu, kā ar to pieejamību, kuras pilnīgi nav, jo aizvest bērnu uz konsultāciju pie speciālista ir apmēram 3-4 mēneši, pa to laiku vai nu izveseļojas, vai arī ved uz slimnīcu kā akūtu, (krievu laikos toč nebija tā - ja vajadzēja - uz nākamo pieņemšanu rīt no rīta varēja tikt) bet to, ka pie mums pat nomirt nevar bez naudas, tas točna. Kad tavs visu mūžu strādājošais tēvs vai māte vecumdienās jāliek ir kādā aprūpes mājā, tad sākas ar 20 jevriki dienā. Tas taču ir totāls genocīds pret savu tautu, ja visu mūžu nostrādājis cilvēks par pamperu mainīšanu var nomaksāt labi ja kādas kādas 8-10 dienas mēnesī. Pēc tam ko, ar ragaviņām uz mežu?