Kur abu minēto Latvijas vadītāju personu regulāri pausts autoritatīvs viedoklis stratēģiskos jautājumos? Lūk, apspriežot eiro ieviešanu vai neieviešanu. Jā, maija sākumā premjers izteicās par Latvijas nemainīgo kursu uz eiro ieviešanu 2014. gadā, taču pirms nedēļas gandrīz vai par galveno notikumu kļuva aptauja, kas uzrādīja tikai 15% lielu atbalstu valūtas maiņai. Tieši tas bija īstais brīdis spilgti izpausties. Varbūt toreiz finanšu lietās pieredzējušajam Bērziņam vajadzēja sagatavot paziņojumu un paust savu viedokli šajā svarīgajā jautājumā. Tad nenāktos lasīt presē, ka tauta nevēlas eiro, taču valdība šo viedokli ignorējot. Bet, tā kā šādas reakcijas nebija, tad jāteic - labi vien ir, ka brauc Ilvess. Un Igaunijas prezidents pasaka vēl daudz ko tādu, ko no mūsu valsts vadītajiem nav iespējams sadzirdēt.
Tomēr, neraugoties uz Igaunijas līdera stāstīto, būtu labāk, ja Bērziņš pats pateiktu, ka eiro ieviešana nozīmē papildu drošības garantijas. Vai tad mūsu mērķis nākotnē nesaistās ar vēlmi izdzīvot kā tautai un pastāvēt kā valstij? Tāpēc jāpaskaidro, ka eiro ieviešana ir solis, kā to nodrošināt. Latvijā der ielāgot Ilvesa teikto, ka austrumu kaimiņam pēc Igaunijas pievienošanās eiro kļuvis pilnīgi skaidrs, ka igauņi aizgājuši uz visiem laikiem.
Arī plašāka skatījuma uz drošības jautājumiem no Bērziņa un Dombrovska nesagaidīt. Joprojām tā arī nav skaidrības, vai Latvija līdz 2020. gadam plāno sasniegt 2% aizsardzības budžetam. Kāpēc Igaunijas prezidents saskata nepieciešamību nopietni vērtēt Krievijas militārā štāba priekšnieka un prezidenta Vladimira Putina teikto, bet Latvijas valsts galva to nesaredz? Grūti skaidrot mūžīgo atšķirību situāciju novērtējumā starp oficiālo Tallinu un sabiedrotajiem Rīgā. Kāpēc Latvijā neatradās nopietna atbilde uz bijušā Igaunijas armijas komandiera teikto, ka šīs valsts dienvidu robežas prasās pēc apsargāšanas, jo latvieši to nespēj nodrošināt?
Atšķirība starp Igaunijas un Latvijas politisko eliti ir spējā vienoties par stratēģiski svarīgo. Citādi būtu grūti izskaidrot atšķirīgo skatījumu, piemēram, uz Rail Baltica, ko igauņi uzskata par lielas naudas ieguldīšanas vērtu objektu, savukārt Latvijā nav galīgi noformulēts viedoklis. Igaunijas līderim atbraucot, ar skaudību jārunā arī par viņu finansējumu kultūrai. Skaidrs, ka Latvijā ko līdzīgu būs iespējams panākt tikai tad, ja amatpersonas izpratīs šīs jomas stratēģisko nozīmi valsts pastāvēšanā.