Tas acīmredzot izriet no šī konflikta loģikas, jo ļauj lielai daļai sīriešu un citu arābu valstu iedzīvotāju uzskatīt, ka asiņainais valdnieks tomēr zaudēs varu. Šādu viedokli izveidojusi bargā izturēšanās pret savas valsts iedzīvotājiem, lietojot pret viņiem smago kaujas tehniku un bruņojumu. Kā lai neatceras, ka konflikta sākumā neapmierinātie sīrieši izvirzīja ekonomiskas prasības, kas, saskaroties ar valsts galvas izšķiršanos par «stingru» rīcību, ātri pārauga politiskās prasībās par prezidenta atkāpšanos. Tagad, pēc 16 šausminošiem mēnešiem, bruņotais konflikts joprojām turpinās. Turklāt nesenā opozīcijas kaujinieku ielaušanās galvaspilsētā Damaskā liek domāt, ka Asada pretiniekiem ir pietiekami daudz spēka.
Jau sen pilsoņkarš ir pārkāpis valsts robežas. Un kaimiņvalstīm - Turcijai, Jordānijai un Libānai - jāsniedz palīdzība sīriešu bēgļiem, kuru skaits aizvien palielinās. Tikai Turcijā vien to skaits ir pārsniedzis 42 tūkstošus cilvēku. Asada bruņotā turēšanās pie varas nodara lielus zaudējumus ekonomikai. Cieš gan Sīrija, gan Jordānija un Libāna. To iespējams uzzināt no šo valstu uzņēmējiem.
Joprojām nav daudz cerību, ka ANO Drošības padome spēs vienoties par pamatotām prasībām (to pierāda upuru skaits) Sīrijas vadībai izvilkt kaujas tehniku un smagos ieročus no pilsētām. Arī šīs prasības neizpildīšanas gadījumā solītās pastiprinātās ekonomiskās sankcijas nešķiet drakoniskas. Taču Maskavas un Pekinas nostāja to pasludināšanu nepieļaus. Krievija un Ķīna savu pozīciju nemainīs. Vladimiram Putinam Sīrijas Asads ir tas pats, kas Staļinam vācu uzbrukuma noturēšana pie Staļingradas. Krievijas vadītājs domā par savu krievu auditoriju, kurai nedrīkst parādīt, ka pat tādu valdnieku kā Asadu ir iespējams nogāzt. Šis mirklis Putinam ir svarīgs un jādomā, ka viņš ir gatavs ar visiem līdzekļiem aizstāvēt arī «sevi». Kā Putins mēdz sargāt savas «neatņemamās» tiesības, ir labi zināms. Jo skaidri parādījis, ka ir tāds līderis, kas viegli izšķiras par spēka lietošanu ne tikai ārpusē (Gruzijā), bet arī savā teritorijā - Čečenijā.
Kā bija redzams citā arābu valsts Lībijā, lidojumu aizlieguma zonas noteikšanai un NATO aviācijas izmantošanai bija noteicoša loma asiņainās izrēķināšanās pārtraukšanā. Sīrijā šāds scenārijs neatkārtojās, un tagad redzams, ka bez spēka lietošanas apturēt vardarbību tomēr nav iespējams. Pagaidām starptautiskā sabiedrība ir tik vien iespējusi, kā atzīt pilsoņkara izcelšanos Sīrija.