Taču arī dramatisma pilns, jo nevienlīdzīgā cīņa ar vieniem okupācijas spēkiem - hitleriskās Vācijas armiju - norisinājās nākamās okupācijas varas, bet tobrīd šķietamā sabiedrotā Staļina vadītās PSRS armijas deguna galā, kas, neraugoties uz Varšavas sasniegšanu un pietuvošanos Vislas labajam krastam, apzināti atturējās no palīdzības sniegšanas par neatkarību karojošajiem poļiem. Turklāt cīņas beigās pēc 63 dienām ar Hitlera pavēli pilnībā tika sagrauta gandrīz visa pilsēta (85%). Labi saprotama situācija arī Latvijā, kur nācies izjust abu okupācijas varu nodarīto postu. Varbūt tādēļ uzraksts pie ieejas Varšavas sacelšanās muzejā nešķiet pārspīlēts: «Mēs gribējām būt brīvi un nedalīties ne ar vienu šajā brīvībā.» Varšavas sacelšanās beidzās ar milzīgiem upuriem - 20 tūkstoši nogalinātu un 25 tūkstoši ievainotu poļu cīnītāju, 180 tūkstoši nonāvētu poļu civiliedzīvotāju. Tādēļ joprojām ir aktuāls jautājums - vai šī cīņa bija tā vērta, ja tās rezultātā aizgāja bojā tik milzīgs skaits cilvēku un Polija zaudēja savu galvaspilsētu (tās vietā vēlāk viņi ieguva pavisam citu pilsētu). Vienprātības nav pat pašu sirmo sacelšanās dalībnieku vidū. Vairākums no tiem uzskata, ka 1944. gada 1. augustā uzsāktā sacelšanās bijusi nepieciešamība, tomēr daži šādam viedoklim nepiekrīt. Tomēr valdošais un poļu sabiedrību vienojošais viedoklis ir tāds, ka tā bijusi cīņa par neatkarību un demokrātiju, brīvu dzīvi un brīvu demokrātisku Poliju, kas noraidījusi kā «brūno», tā arī «sarkano» totalitāro ideoloģiju. To jūlija beigās un 1. augustā, runājot ar sacelšanās dalībniekiem, apstiprināja arī Polijas prezidents Broņislavs Komorovskis. Tūkstošiem poļu piedalījās skrējienā Varšavas centrā, kura dalībnieki bija tērpušies vienādos krekliņos ar sacelšanās simbolu. 1. augustā pulksten piecos vakarā (tas bija sacelšanās sākuma laiks pirms 69 gadiem) trīsdesmit gadu vecs polis, kas uz piemiņas pasākumiem bija ieradies ar diviem bērniem, savu viedokli par sacelšanos izteica vienā teikumā: «Pateicoties tam, mēs esam brīvi un runājam poliski.»
Polijas valsts rūpīgā (taču nepārspīlētā) attieksme pret nacionālo vēsturi būtu nopietnas iepazīšanās vērta arī Latvijā. Būtu lietderīgi salīdzināt, piemēram, sacelšanās muzeju Varšavā un mūsu nabaga Okupācijas muzeju.
Būs grūti un pat nevajadzīgi izvērtēt, kas devis lielāku ieguldījumu valsts neatkarības atjaunošanā - vai pēckara pretošanās padomju okupācijas varai, vai tautas atmoda 80. gados. Tomēr skaidrs, ka 22 gados šai svarīgajai Latvijas jaunākās vēstures lappusei uzmanības parādīts nepietiekami. Protams, partizānu karš, kā jau karš, nav vienkāršs temats, taču savu mērogu un latviešu nācijas plašās iesaistīšanās dēļ tas noteikti pelnījis daudz lielāku ievērību. Kaut vai tikai tāpēc, lai daudzi zinātu, kam pateikt paldies par brīvību un latviešu valodu.